Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Es jums vēl neizstāstīju (nu, tikai dažiem), kāda liela laime, necerēta veiksme ar mani piektdien notika.
Sēžu ar biedriem visa tāda viegli paģiraina iekš Miit, un šeit jāpiebilst, ka viegli paģirains cilvēks dažreiz ir tieši tas, ko šai skrienošajai, skarbajai un visai pastrupajai pasaulei vajag, jo viņš ir liegs, nesteidzīgs, nedaudz muļķīgs un bezgala atvērts. Nu, lūk, sēžu maigi otrās dienas ieskauta un man zvana svešs numurs - tas pats numurs, kas zvanījis pirms dažām dienām pavēlu vakarā. Parastā dienā es varbūt paceltu, bet būtu strupa, taču todien....! Šito laimi! Labas lietas notiek uz vieglām paģirām! Paceļu klausuli un tur maigā, augstā balsīt mani uzrunā Sanita un vaicā, vai man būtu divas minūtītes. Kaut kāda kņudoņa manī teica priekšā, ka Sanita nav no Bites vai SKDS. Kolīdz dodu Sanitai iespēju, viņa sāk citēt Bībeles vārdus. Tie piepildīja telpu starp mums kā debess mala - tik nebeidzami bija viņas runas plūdi. Man knapi izdodas iestarpināt jautājumu, kas viņa ir, uz ko Sanita man atbild, ka viņa ir Sanita. Es saku - ahā, ahā, bet no kurienes Sanita ir? Maigā balss man atsaka - no Jehovas lieciniekiem! Jautāju Sanitai, kā viņa dabūjusi manu telefona numuru? Sanita saka, ka šis ir nejauši sastādīts numurs....Pār mani nolīst gaišs siltums. Šito veiksmi! Pirms pandēmijas esot gājuši pie cilvēkiem klātienē, bet tagad zvanot.
Kamēr es laimībā smaidu, Sanita jau man citē vārdus no Daniēla grāmatas: "Slavēts lai ir Dieva Vārds no mūžības uz mūžību, jo Viņam pieder gudrība un vara! Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu; Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma. Tevi, Tu manu tēvu Dievs, es teicu un slavēju, ka Tu man esi devis gudrību un spēku un esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis izlūdzamies, jo Tu mums esi atklājis to, ko ķēniņš vēlas zināt......"
"Un ko Jūs sakāt par šiem vārdiem, Bļanna?", manu apcerīgo prātu pārtrauca Sanita. Es teicos, ka domāju visu to labāko, ka nudien aktuāli vārdi! Sanita man vaicā, vai man vēl kadreiz varētu būt divas minūtītes sarunai. Jutos tik pārņemta un piepildīta, ka atsacīju, ka tagad man ir, par ko domāt vēl ilgi, ilgi. Pateicos viņai par svētītiem un gašiem vārdiem, novēlējām viena otrai labas veiksmes.

Sidrs bija garšīgs, sarunas dzirkstīgas, miegs īss, bet ciešs.

Šī nedēļas nogale bija vētraina, mani dārgie draugi. Noslēdzošā nots piederēja briedim - viņa griešana, malšana, ēšana utt. Brieža gaļa ir ārkārtīgi skaistā bordo krāsā, bet brieža tauki aizdambēs visas trubas jūsu mājā. (Šai ieraksta sadaļai es varētu uzlikt nosaukumu "Kad mājās ir mednieks").

Sestdien pēc skaistās piektdienas nakts bija tikai drusku grūti. Vakar pēc skaistās sestdienas nakts bija mazliet grūtāk - sirsniņa, redziet, vakar drusku neklausīja, motoriņš nevilka vīna straumes, bet saldējuma kokteilīc teijātera starplaikā cēla manu nogurdināto miesu, bet brieža buljoniņš pēcāk vēl jo vairāk.

Sazasolījos pastāstīt, kā patika "Peldošie - Ceļojošie. II daļa" Dailes teātrī. Es gan nenoliedzami vakar nebiju uzmanīgākais skatītājs, bet brīnišķīgā laikmeta beigas tomēr ir ārkārtīgi daiļš vizuālais baudījums. Sēdēju un skatījos kā vienu lielu un ārkārtīgi skaistu videoklipu. Dialogi arī otrajā daļā vēl aizvien ir "ne par ko" un "nekādi", tomēr atšķirībā no pirmās daļas JRT, šī nav tik enerģiska (klavieres kā cilvēka "pagarinājumi" tomēr bija ārkārtīgi spožs solis, ko, protams, nedrīkstētu atkārtot; šeit klavieres kļuvušas statiskas un cilvēkus pašus nospiedošas - aktieri neērti virzās pa šaurajām klavieru radītajām ejām, ik pa laikam viegli un eleganti pārslīdot tām pāri --> pašu radītā noslogojošā smaguma sajūta mijas ar cenšanos bezbēdnīgi aizmirsties un izrauties no "gaaaarlaaiiiiciiibaaas" un ikdienības). Bet no otras puses, protams, ne velti papildnosaukums ir "brīnišķīgā laikmeta beigas", kad visi kļūst maķenīt apcerīgāki, vecāki un sāk analizēt iepriekš sadarīto. Pirmo daļu paši JRT aktieri precīzi noraksturoja kā izrādi, kur forma ņem tik ļoti virsroku pār saturu, ka forma kļūst par saturu. Un tieši šis bija nedaudz vājāks 2.daļā. Iespējams, arī es esmu tik ļoti Nastavševa izlutināta, ka katru reizi gaidu ko pat ne vienlīdz mind-blowing, bet vēl vairāk un vēl vairāk nonesošu. Mani ļoti patīkami pārsteidza Ķesteris (Orests) - viņš izturēja savu lomu līdz pat pēdējiem skatītāju aplausiem. Otrs manu simpātiju ieguvējs bija Ilze Ķuzule - Skrastiņa (amizantais zvēriņš Ļoļečka), kura arī man ierasti ne visai iet pie sirds. Trešo simpātiju es piešķiru skatītājiem. Video ierakstā Intars Rešetins bija teicis, ka mīļajam Dailes teātra skatītājam pirms nākšanas ir jānobriest, ka šī nebūs parasta Dailes teātra izrāde, par ko man, protams, ir milzu prieks. Skatītāji bija rātni un zolīdi. Un vispār milzu prieks par aktieriem jeb, precīzāk, par to, ka viņiem bija iespēja izrauties no ierastā un ieslīgt Vlada prāta mistērijās.

Mēs dzērām par abortiem un senču radurakstiem.

mazais cālītis sapīpēja zālīti.

Mums bija naksnīgas Rīgas debesis, skeitparks, meža zemenītes, desmaizes un sarkanvīns :)

Ar to jau būtu bijis gana. Līdz mēs ieraudzījām aiz krūmiem vientuļi guļam vecu, noplukušu un dubļainu futbolbumbu. Tas nekas, ka vīns jau ribās.
35 minūtes un es sapratu, kā man pietrūkst. Tā adrenalīna, tā mērķtiecīgā agresijas izlietojuma, kad vari ielikt spēku ripā bumbā un arī kādam ribās. Damn it.

P.S. Futbolbumbai tagad ir jaunas mājas.

Kundziņam Indrānam vakar uz 86. džubileju tika iedāvāts fotoalbums ar viņa bērnības bildēm un ar viņa vecāku un vecvecāku fotogrāfijām, senākās no 20.gs. sākuma. Kundziņam asaras drusku saskrēja acīs - tik priecīgs viņš bija. (Gandrīz) visas ikdienišķās dusmas uz saviem ģimenes sieviešiem pārgāja :)

Citās ziņās - Labieša aldaru ziemas festā "Metenī" daži ali garšoja akurāti pēc virzas, gārsas, vībotnes un citu zāļu un nezāļu uzlējumiem. Man tomēr liekas, ka alum, šim dievu dzērienam, ir kādi limiti, cik tieši interesanti (lasīt: samuhļīti un ekstravaganti) ir jāgaršo.

Šodiena diemžēl ir pierādījums, ka kombinācija "maz gulēts" + "liela slodze darbā" + "mēģinājums to visu piektdienā veldzēt ar grādīgiem dzērieniem" nav laba. Vispār nav laba.

Bļanna, par ko gan tu vakar domāji?
Vajadzēja apstāties pie trešās viskija glāzes. Un punkts. Ceturtā glāze un tas balzāms bija absolūti lieks. Es pat vairs neko neteikšu par to rumu, ko dzēri, kad bija beidzies balzāms. Bet tu prātīgi darīji, kad četros no rīta ļoti lepni atteici piedāvājumam iedzert vīnu. Citādi tu nebūtu tikusi cauri tik vien kā ar stipri smeldzošu, pulsējošu galvu.
Tagad vajag drusku saņemties un aiziet nopirkt ibumetin, jo savu dienišķo devu tu, protams, aizmirsi darbā uz galda. Muļķe! Iespējams, viens gaišais, vieglais suslveidīgais alus arī varētu līdzēt. Vai arī nē? Vai tomēr jā?
Kam tu tik gauži nodarīji sev pāri?! Stulbā stulbene.

Vienīgais labums tupajos 20 gados bija, ka tā varēja darīt un gandrīz nejust sekas.

Man īsti nav saprašanas, kādēļ Rokkafejnīcu sauc par Rokkafejnīcu. Pavei, dienās, kad tur neuzstājas zigzagi, auroras vai citi vecie, foršie krabji, tur lielākoties skan visai nepatīkama ne-rokmūzika vai apšaubāmas kvalitātes rokmūzika (vakar publiku priecēja ansambelis, kas labākajās lauku muzikantu tradīcijās varēja izpildīt jebko - sakot no HIM līdz Ray Parkers - Ghostbusters...)
Turklāt man nebija ne jausmas, ka šī vieta ir populāra, proti, ka tur masām pulcējas kaut kas līdzīgs latvju apzeltītajai jaunatnei - jauni, bezgala stilīgi un pēc skata visai padumji īpatņi (piedošanu, protams). Nebūtu bijusi sareibusi, veiktu lauka darba piezīmes.

Nav aprakstāma tā atsevešinātības sajūta, kas pārņēma, klīstot pa pārpildīto Reiterna namu un vēlāk jau pa Vecrīgas bruģi. Šķita, ka apkārt bija daudz čaulu. Migla to nomaskē, bet sienas un bruģis pacieš visu. Jo ko gan citu tiem darīt?
Tagad vajag dziedēt ne tikai miesu, bet arī dvēsli. Fui.

Ādmiņu ielas telpas un tur mītošie muzicējošie ļaudis ir lauka pētījuma vērti. Maskulinitātes paplašinājums caur mūzikas instrumentiem. Mūzika, alkohols, kerzas, cigarešu un gandžas dūmi tik biezi kā miglas vāli -, pārnācis mājās, esi piesūcies ar visu buķeti līdz pat apakšveļai kā senos laikos steberēdams mājās no jebkura kroga. Sievietes visā barā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas.

Bet šis ir tas gadījums, kad informācijas iegūšanas nolūkos pētniekam vajadzētu būt ar pautiem (fiziski, ne metaforiski) un, stipri vēlams, jārubī mūzika. Man nav ne viena, ne otra.

P.S. es jau vairs neticēju, ka Čomskis ar savu pagalmu vispār kaut ko grasās pasākt. Bet, re, smuki nobruģējuši!