Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Man ir aizdoma, ka manam AirBnb saimniekam, kurš ir baigi foršs, ir Tureta sindroms vai kas tml. Viņš mēdz izdot ļoti īpatnējas, augstas, nesakarīgas skaņas (visādi spalgi "īīīīī", kas mēdz pārvērsties ne gluži kliedzienos, bet daudz skaļākos izsaucienos, it kā dziesmu meldiņi, bet izkropļoti ar jocīgām skaņām (līdzīgi kā, kad kāds izāksta dziesmu), tad parādās arī visādas nesaprotamas frāzes kas variē no čukstiem līdz gandrīz kliedzieniem u.c.). Kas interesanti, citu cilvēku klātbūtnē tas nekad nenotiek, bet es itin bieži tās dzirdu, kad viņš ir telpā viens pats un droši vien domā, ka neviens nedzird. Attiecīgi, tur ir zināma kontrole.

"Vocal tics are sounds that a person makes with his or her voice. Examples of vocal tics include humming, clearing the throat, or yelling out a word or phrase."

Es jums vēl neizstāstīju (nu, tikai dažiem), kāda liela laime, necerēta veiksme ar mani piektdien notika.
Sēžu ar biedriem visa tāda viegli paģiraina iekš Miit, un šeit jāpiebilst, ka viegli paģirains cilvēks dažreiz ir tieši tas, ko šai skrienošajai, skarbajai un visai pastrupajai pasaulei vajag, jo viņš ir liegs, nesteidzīgs, nedaudz muļķīgs un bezgala atvērts. Nu, lūk, sēžu maigi otrās dienas ieskauta un man zvana svešs numurs - tas pats numurs, kas zvanījis pirms dažām dienām pavēlu vakarā. Parastā dienā es varbūt paceltu, bet būtu strupa, taču todien....! Šito laimi! Labas lietas notiek uz vieglām paģirām! Paceļu klausuli un tur maigā, augstā balsīt mani uzrunā Sanita un vaicā, vai man būtu divas minūtītes. Kaut kāda kņudoņa manī teica priekšā, ka Sanita nav no Bites vai SKDS. Kolīdz dodu Sanitai iespēju, viņa sāk citēt Bībeles vārdus. Tie piepildīja telpu starp mums kā debess mala - tik nebeidzami bija viņas runas plūdi. Man knapi izdodas iestarpināt jautājumu, kas viņa ir, uz ko Sanita man atbild, ka viņa ir Sanita. Es saku - ahā, ahā, bet no kurienes Sanita ir? Maigā balss man atsaka - no Jehovas lieciniekiem! Jautāju Sanitai, kā viņa dabūjusi manu telefona numuru? Sanita saka, ka šis ir nejauši sastādīts numurs....Pār mani nolīst gaišs siltums. Šito veiksmi! Pirms pandēmijas esot gājuši pie cilvēkiem klātienē, bet tagad zvanot.
Kamēr es laimībā smaidu, Sanita jau man citē vārdus no Daniēla grāmatas: "Slavēts lai ir Dieva Vārds no mūžības uz mūžību, jo Viņam pieder gudrība un vara! Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu; Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma. Tevi, Tu manu tēvu Dievs, es teicu un slavēju, ka Tu man esi devis gudrību un spēku un esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis izlūdzamies, jo Tu mums esi atklājis to, ko ķēniņš vēlas zināt......"
"Un ko Jūs sakāt par šiem vārdiem, Bļanna?", manu apcerīgo prātu pārtrauca Sanita. Es teicos, ka domāju visu to labāko, ka nudien aktuāli vārdi! Sanita man vaicā, vai man vēl kadreiz varētu būt divas minūtītes sarunai. Jutos tik pārņemta un piepildīta, ka atsacīju, ka tagad man ir, par ko domāt vēl ilgi, ilgi. Pateicos viņai par svētītiem un gašiem vārdiem, novēlējām viena otrai labas veiksmes.

Cibiņas tvarj iedvesmota, parakājos periodikā.
Par sava tēva radiem vispār gandrīz neko nezinu, bet atradu, ka 1912.gada 27.decembrī miris kāds mans sens rads vārdā Jevpsičijs Grigorija dēls. Viņam Ružinas pagasta Tiskādos piederēja "40 des. zemes ar ēkām, kā arī saimniecības inventārs" un 1925.gadā augustā Viļānu kameras miertiesnesis Dukaļevskis aicina pieteikties mantiniekus, kuriem jāpiesakās 6 mēnešu laikā kopš sludinājuma.
Savukārt, 1934.gadā Pasienes pagasta valde izsludinājusi par nederīgu " Vladimira I. zirga 25656/124. pasi, ko Ružinas pagasta valde 1926. g. 12. martā izdevusi kādam citam manam radam Ņikitam. Zirgu nedabūja.
1940.gadā mirusi 1868.gadā dzimusī Agafija. Un tad vēl ir man zināmā (tik nezinu, kāda rada) Praskovja.
Bet pārsteigums man ir 1872.gadā dzimusī Marija, kas laikam tak apprecējusies ar vācieti, jo kļuvusi par Tizengolds un dzīvojusi Rēzeknes apriņķa, Kapiņa pagasta Bergofas mājā (kurai acīmredzot (citādi izskaidrot nevaru) nosaukums dots par godu Hitlera Bavārijas rezidencei Berghoff). Nu, lūk, bet 1939.gadā viņa ir iekļauta personu sarakstā, kuras saskaņā ar 1939. gada līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju, 6. decembrī atlaistas no Latvijas pavalstniecības (lai ko arī tas nozīmētu... braukšanu daheim?)
Savukārt, 1984.gadā avīzē ir bilde ar man pavisam tuvu radinieci Irīnu, kura kā komjaunatnes komitejas sekretāre atrāda darbu ar jaunajiem telegrāfa aparātiem!

Vēl pēc mana uzvārda Madonas pusē uzpeld tāds Jānis un Paulis. Es domāju, ka viņi nav rada (nu, paraugiet, kādu vārdu īpašnieki ir bijuši man radi, kur te pēkšņi Jānis un Paulis), BET... par Pauli avīzēs ir divi lieliski stāsti, kaut ar traģisku noti. Skaidrs, ka Paulim "garšoja". Nevaru neielikt pilnā sastāvā:

1962.gads:

" "Tiesas vīri" novīpsnāja traktorists Paulis Uzvārds. Nē, tobrīd viņš vēl nezināja, ka pašam pirmajam nāksies stāties tikko ievēlētās biedru tiesas priekšā. «Ciets rieksts, tik viegli nepārkost...» Janiselis, pārskatīdams apsūdzības materiālus pret Pauli nodomāja. Tagad, to atceroties, jāpasmaida - ne tādi vien gadījušies! Vai Paulis tobrīd, kad biedri lēma, tikai kā priedes plūksna šūpojās pelēko viļņu ielokos? Nē. Kaut arī skatiens pētīja apavu purngalus, tas pamanīja draugu pastiepto roku...Nenogrimt Paulim! Biedru taisni gāsvalodas gan likās asas kā ērkšķu dzeloņi, bet cauri tām vildīja gādīgu vecāku rūpes. Cilvēks jauns - tikko divdesmit piektais pavasaris. Visa dzīve vēl priekšā! Kāda viņa būs, ja Paulis to vēro ar alkohola aizmiglotu skatienu? Tomēr Paulī mīt kāda laba dzirkstelīte, kura pūlas iekvēloties liesmā... Ja tās nebijis, vai puisis būtu izmācījies par traktoristu? Tā ir tikai dzēruma bravūra, kas kā niķīgs zirgs valda reizēm pār braucēju... Bez soda tomēr neiztikt. Ko lemt par to, ka vina dēl traktors uz divām dienām izgāja no ierindas? Ko par neglīto izturēšanos pret brigadieri, kad tas aizrādīja? Daudzi izsaka priekšlikumus. Vai rums ir par to, lai neatļautu strādāt ar traktoru vismaz trīs mēnešus. «Jāpublicē rajona laikrakstā» pieprasīja cits, bet Pauļa acis lūdzās: «Nevajag...». «Šoreiz iztiksim. Ja nelīdzēs, tad...», prāto ļaudis un Janiselis viņus atbalsta. Bet ko Paulis dara šobrīd? Paulis strādā par traktoristu padomju saimniecībā «Gaiziņš». Paulis gan, bet tas jau nav tas... Aicina viņu senie draugi...izsmej: «Tu no brandaviņa lāses bēdz? Ej tu, mīkstčauli. Nobijies, ka šie tiesā...» Paulis saviebjas, kā mēlģiekodis, un vēl cītīgāk elpo traktormotoru. «Paulis labojies,» saka brigadieris Greidāns, tas pats,kas par puiša neglīto izturēšanos bija ziemā ne pa jokam noskaities. Ar katru dienu jaunietis kļūst labāks, uzmirgo mazais - stariņš, Paulis iet drošāk uz priekšu. «Paskatieties tagad Paulī. Traktoru saudzē kā mazuli», apmierināti puiša gaitās noraugās gaizēnieši."

Taču divus gadus vēlāk...
1964.gads:

"10. oktobrī, divas stundas pirms pusnakts, milicijas daļā pienāca telefonisks ziņojums, ka pretī stadionam uz ceļa atrasts sabraukts cilvēks. Notikuma vietā nekavējoties ieradās operatīvā grupa. Cietušais jau bija nogādāts rajona slimnīcā . . . Rudens lietū izmircis ceļš un tikko saredzama cietušā atrašanās vieta - viss, ko izdevās noskaidrot, izdarot pirmatnējo apskati.Neraugoties uz medicīnas darąbinieku pūlēm, cietušā lļjina dzīvību nebija iespējams glābt. Lūk, tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdziens: «lespējams, ka Iljina dzīvība tiktu glābta, sniedzot nekavējošu medicīnisku palīdzību». Nav noziegumu bez pēdām. Arī šoreiz. Prasmīgi rīkojoties, milicijas darbinieki jau 11. oktobra pievakarē atrada noziedznieku. Lūk, viņš - Paulis Uzvārds - Gaiziņa padomju saimniecības šoferis. 10. oktobra vakarā Paulis ar smago mašīnu veda uz Praujienu savu darba biedru šoferi Arnoldu P. Ar pār sniegtu ātrumu Pauļa vadītā automašīna traucās pa Madonas ielām, kaut gan redzamība bija slikta - rudens nakts tumsu vēl necaurredzamāku padarījabiezais lietus. Nepiehraucot stadionam, prožektoru apgaismotajā ceļa dalā parādījās tumšs stāvs. Nākošajā mirklī mašīna saņēma triecienu, atsitoties pret cilvēku, spēji sasviedās uz sāniem. Abi automašīnas kabīnē sēdošie vīri saskatījās, saprata, ka sabraukts cilvēks. Saprata, ka cilvēks palika aiz mašīnas aukstajos rudens dubjos. Saprata, ka naksnīgajā ielā nav neviena cilvēka, kas redzētu notikušo un varētu sniegt cietušajam palīdzību. Pauļa un Arnolda apziņā uzpeldēja doma: izvairīties no nepatikšanām - aizbraukt no notikuma vietas. Un viņi to izdarīja. Arnolds izkāpa Praulienā un norunāja ar Pauli nevienam neteikt par notikušo. Paulis pa citu celu atgriezās mājās. Padomju sabiedrībā nav vietas vienaldzībai par cilvēka likteni. Madonas rajona slimnīcas darbinieki pielika visas pūles un zināšanas, lai glābtu cietušo lljinu. Milicijas darbinieki, nepazīstot nogurumu, strādāja tik ilgi, kamēr noziedznieku atrada. Kā vienmēr milicijai palīdzēja sabiedrība. Katrs godīgs pilsonis cenšas palīdzēt atrast to, kas ar savu rīcību kluvis bīstams sabiedrībai. Bet jūs, Pauli un Arnold, šinī laikā gļēvulīgi klusējāt. Tieši jūsu pienākums un jūsu iespējās bija sniegt nekavējošu palīdzību cietušajam un līdz ar to izglābt pašu dārgāko - cilvēka dzīvību. Paulis saukts pie kriminālatbildības kā nozieguma tiešais izdarītājs. Bet Anrolds? Vai viņš arī nav pelnījis sodu? Vai viņš var būt par autotransporta vadītāju? Gaiziņa padomju saimniecības šoferu kolektīvam jāatrod pareizais atrisinājums.
Milicijas daļas izmeklētājs"

Bet vai jums nekad nav tā, ka, skatoties garām braucošu vilcienu, uz sekundes desmitdaļu gribas pamesties apakšā?

Tikai pirms kāda gada es pamazām sāku pārvarēt savu ocd līdzīgo tieksmi sēdēt bibliotēkās tikai noteiktās vietās. Mīļākās vietas bibliotēkās vai pat sabiedriskajos transportos gan jau ir vairumam, bet ne visiem šo vietu nepieejamības gadījumā parādās zināma nervozitāte un nespēja strādāt - visu laiku jāvēro, vai neatbrīvosies kāda no iemīļotajām vietām. Koncentrēties darba uzdevumiem bija teju neiespējami. Bet nu ir labāk. Es progresēju no vienas visiemīļotākās vietas uz dažām iemīļotajām. Un, ja nu tās visas ir aizņemtas, es pat varu ne tikai sēdēt citur, bet arī strādāt. Neliels īgnums gan paliek, bet tie ir nieki.
Visās bibliotēkās ir arī ļoti regulārie apmeklētāji. Ne visi viņi ir studenti. Jo regulārāks bibliotēkas viesis, jo visdrīzāk, ka viņam/ai ir iemīļotās vietas. Tas tumšādainais puisis ar drediem līdz pleciem un ūziņām kā Sprīdītim (smilškrāsas biksiņas garumā līdz potītēm ar drusku savilktiem galiem) un strīpainām zeķēm šeit ir gandrīz katru dienu, visu gadu. Viņš vienmēr izvēlas vietu pie loga (tāpat kā es). Galds nokrauts ar grāmatām, un viņš šeit pavada garas stundas. Ik pa laikam aizstaigā līdz tuvējam Starbucks pēc kafijas, un, atšķirībā no citiem, nekad nevāc kopā visas savas mantas bailēs, ka kāds viņa prombūtnes brīdī ko nozags. Dažreiz viņam izlīst kafija pa visu galdu. Viņa gaita ir viegla kā gazelei. Slaiks, gara auguma, tievām kājām. Viņš pārvietojas nesteidzoties un pavisam mierīgi. Pat tad, kad izlijusī kafija jau iekrāsojusi brūnas viņa piezīmju lapas un lēni pil gar galda malu uz bibliotēkas paklāja.
Kāds kungs labākajos gados ar baltu keponu, uz kura izšūts burts "D", šeit nāk lasīt grāmatas. Viņam vienmēr ir līdzi vairākas grāmatas, un viņš nekad neizvēlas vietas pie loga. Varbūt viņš tās atstāj studentiem. Viņš vienmēr sēž pie apaļajiem galdiem, kas ir nedaudz nostatus no logiem, bet nav arī paslēpti telpas vidū, kur dabisko gaismu pārņem spuldzes. Man vienmēr gribējies pajautāt, ko viņš lasa. Viņš veic piezīmes mazā, zaļā blociņā, bet pašās grāmatas nekādas atzīmes neveic. Viņš raksta ar pildspalvu, bet es ar zīmuli. Viņš ir visparastākā skata "white American male", nekā īpaša. Bet viņš nāk un lasa, un es viņu redzu, un viņš man šķiet jau kaut kādā ziņā drusku tuvs.

"Colorful" - es vakar apguvu jaunu, manuprāt, labu vārdu, kā aprakstīt cilvēkus ar visdažādāko ādas krāsu mantojumiem, kur nevar un nevajag novilkt robežas starp "baltu", "melnu" un ko tik vēl ne.

Ieraugu, ka šodien 15:00 Domburs intervēs Ušakovu, bet mani, protams, politika neinteresē, mani interesē klačiņas. Pa kuru laiku Jānis Domburs tā novecoja??!!! Sirms un drusku sakrities kungs.

Ja nemaldos, tā bija vasara, kad man bija četrpadsmit gadu un es piepelnījos no skolas brīvajos mēnešos, auklējot trīsgadīgu puisēnu M. Ģimenē viņš bija vecākais bērns - tajā gadā bija piedzimis M. mazais brālis un M. bija kļuvis ļoti greizsirdīgs. Mani nolīga, lai vasaras mēnešos brīžos, kad mamma ņemas ar mazo brāli, es pieskatu, izklaidēju lielo puiku - abu mamma bieži bija kopā ar mums mājās, šad un tad, protams, gāja ar mazo pie dakteriem uz pārbaudēm. Mans auklējamais tik tiešām pret mazo izturējās pagalam slikti - sita ,koda, skrāpēja. Tomēr toreiz es ievēroju arī citas īpatnības viņa uzvedībā, kādu iepriekš nebiju redzējusi citos bērnos, piemēram, "iesprūšanu" uz konkrētām spēlēm - viņš varēja stundu ņemties ar vienu spēli vai rotaļlietu, vai izrādīt izteiktu, pat histērisku nepatiku pret dažām lietām un arī krāsām. Atceros, kaut kādā bērnu grāmatā par lācīšiem, kuru kopā lasījām, bija iespējams mainīt sulas krāsiņas, kādu lācītis dzer, no sarkanas uz zaļu un dzeltenu. Viņam vislabāk patika dzeltenā suliņa - viņš ilgstoši varēja spalgajā balstiņā priecāties par to, kā lāčuks dzer dzelteno suliņu, tomēr katru reizi, kad gribēju vai nu šķirt grāmatu tālāk vai, jo īpaši, ja uzliku, ka lācītis dzer sarkanu suliņu, sākās nevaldāma histērija ar speršanu, košanu, tādu raudāšanu, ka trūkst elpas un izmisīgiem bļāvieniem "sakanu nē, sakanu nē!". Vecāki toreiz to norakstīja uz viņa reakciju uz mazo brāli un sajūtu, ka viņš vairs nav svarīgs, kas, iespējams, daļēji tā arī bija. Mums negāja viegli. Pēc katras dienas, kur pavadīju ar viņu apmēram 6 stundas, es biju pārgurusi un uzvilkta.
Vīru es gandrīz nekad nesatiku - tikai tad, ja biju aizķērusies kādu dienu ilgāk, tad sastapu pāris reizes pārnākam no darba. Tajās retajās reizēs man viņš šķita nerunīgs, kluss, bet visnotaļ jauks. Un tajās retajās reizēs, kad viņi, pirms laišanas mani mājās, arī pabaroja, viņš uzlika uz labi apskaņotas aparatūras Niku Keivu. Reiz viņš man vaicāja, ko es par šo mūziku domāju, un es atbildēju, ka man tā ļoti patīk. Es nemeloju. Man tiešām bija iepatikušās šīs melodijas.
Vasaras beigās, pirms jaunā mācību gada sākuma, mūsu pēdējā tikšanās reizē papildus aldziņai, ko tur nopelnīju, viņi abi arī man uzdāvināja sudraba ķēdīti un "Murder Ballads" ierakstu, ko es drillēju no vietas, līdz sāku 'rakt' citus viņa darbus.

Kaut kad daudz vēlāk es uzzināju, ka manam auklējamam M. ir diagnosticēti autiskā spektra traucējumi un vēlāk viņš ir ievietots speciālajā internātskolā, jo bijis nepārtraukti agresīvs pret mazo brāli. Nekas no tā mani nepārsteidza.

Tā kā sestdien no Līželes Dzimšanas dienas svinībām es mājos devos ne vien krietni vēlu, bet arī jau drusku sareibusi, piemirsu izstāstīt, kā man gāja pa ceļam no Līželes mājas uz savējo.
Gaidīdama pieturā trolejbusu, kas ir viens maniem nemīļākajiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, pie manis pietenterēja neliela auguma, šmulīga paskata vīrs ar krietni nodzertu seju un krieviski vaicāja, pēc cik minūtēm nākšot kāds trolejbuss. "Pēc četrām", atbildēju.
Pēc alkohola krietni dvakojošais vīrs ar mugursomu plecos tik lielu, ka atcerējos stāstu par Diegabiksi, pajautājis man par trolejbusa ienākšanas laiku un to, vai ar to nokļūs līdz centram, turpina sarunu. Krieviski, protams. Kādu brīdi domāju izdarīt ko tādu, ar ko Nacionālā Apvienība par mani lepotos, proti, pāriet uz latviešu valodu, bet pēc nākamā svešinieka teikuma sapratu, ka šoreiz ne tikai nav vērts, bet varbūt labāk arī nevajag:
"Меня только неделю назад выпустили", gāzelējoties saka vīrs.
Ok...es pie sevis nodomāju. Iespējams, šis jau ir iemesls pārvietoties uz pieturas otru galu. Bet es palieku, jo viņš turpina bez mitas stāstīt un ir jau ari drusku interesanti, neliegšos. Nosēdējis tagad piecus gadus, pirms šī "срок'a" brīvībā pabijis vien 10 mēnešus, jo vēl pirms tam nosēdējis septiņus gadus. Es neprasu, par ko. Pats izstāsta, ka otro reizi sēdējis, jo "убил своего брата по пьянству". Esot vecāka māsa, tā esot naudu uz cietumu sūtījusi. Esot māsas dēls un māsas meita, bet māsa neļaujot viņam ar bērniem tikties. Pats arī saprotot, kāpēc. No sākuma vajagot kļūt labākam, jo citādi bērniem sliktu piemēru rāda. Piekrītoši māju un saku, ka tā nu ir gan, jā.
Prasu, uz kurieni tad brauks tik vēlā stundā? Meklējot kaut kādas nebūt naktsmājas, šonedēļ dzīvojot uz ielas. Izvelku lapiņu un uzrakstu ar zīmuli sociālā centra nosaukumu. "Gaiziņš", blakus centrāltirgum, izstāstu, kā nokļūt. Tas nozīmē, ka jābrauc ar trolejbusu līdz pašam galam, līdz stacijai. Lapiņu paņem. Novēlu viņam veiksmi.
Viņš izkāpa no trolejbusa pēc trim pieturām. Nedomāju, ka uz brīvām kājām viņš būs ilgi.

Katru rītu man pie mājas savu sunīti ved laukā čurināt kāds pavecāks pāris. Un to pašu ainu varu vērot arī vakarā. Viņi vienmēr savu sunīti pavada divatā, nekad nav pa vienam. Un es uzreiz iedomājos, ka varbūt kādu dienu es ieraudzīšu tikai vienu no viņiem un tas būs ļoti skumji.