Bibliotēka

Maijs. 15., 2019 | 02:58 pm
ēterā: Madrugada

Tikai pirms kāda gada es pamazām sāku pārvarēt savu ocd līdzīgo tieksmi sēdēt bibliotēkās tikai noteiktās vietās. Mīļākās vietas bibliotēkās vai pat sabiedriskajos transportos gan jau ir vairumam, bet ne visiem šo vietu nepieejamības gadījumā parādās zināma nervozitāte un nespēja strādāt - visu laiku jāvēro, vai neatbrīvosies kāda no iemīļotajām vietām. Koncentrēties darba uzdevumiem bija teju neiespējami. Bet nu ir labāk. Es progresēju no vienas visiemīļotākās vietas uz dažām iemīļotajām. Un, ja nu tās visas ir aizņemtas, es pat varu ne tikai sēdēt citur, bet arī strādāt. Neliels īgnums gan paliek, bet tie ir nieki.
Visās bibliotēkās ir arī ļoti regulārie apmeklētāji. Ne visi viņi ir studenti. Jo regulārāks bibliotēkas viesis, jo visdrīzāk, ka viņam/ai ir iemīļotās vietas. Tas tumšādainais puisis ar drediem līdz pleciem un ūziņām kā Sprīdītim (smilškrāsas biksiņas garumā līdz potītēm ar drusku savilktiem galiem) un strīpainām zeķēm šeit ir gandrīz katru dienu, visu gadu. Viņš vienmēr izvēlas vietu pie loga (tāpat kā es). Galds nokrauts ar grāmatām, un viņš šeit pavada garas stundas. Ik pa laikam aizstaigā līdz tuvējam Starbucks pēc kafijas, un, atšķirībā no citiem, nekad nevāc kopā visas savas mantas bailēs, ka kāds viņa prombūtnes brīdī ko nozags. Dažreiz viņam izlīst kafija pa visu galdu. Viņa gaita ir viegla kā gazelei. Slaiks, gara auguma, tievām kājām. Viņš pārvietojas nesteidzoties un pavisam mierīgi. Pat tad, kad izlijusī kafija jau iekrāsojusi brūnas viņa piezīmju lapas un lēni pil gar galda malu uz bibliotēkas paklāja.
Kāds kungs labākajos gados ar baltu keponu, uz kura izšūts burts "D", šeit nāk lasīt grāmatas. Viņam vienmēr ir līdzi vairākas grāmatas, un viņš nekad neizvēlas vietas pie loga. Varbūt viņš tās atstāj studentiem. Viņš vienmēr sēž pie apaļajiem galdiem, kas ir nedaudz nostatus no logiem, bet nav arī paslēpti telpas vidū, kur dabisko gaismu pārņem spuldzes. Man vienmēr gribējies pajautāt, ko viņš lasa. Viņš veic piezīmes mazā, zaļā blociņā, bet pašās grāmatas nekādas atzīmes neveic. Viņš raksta ar pildspalvu, bet es ar zīmuli. Viņš ir visparastākā skata "white American male", nekā īpaša. Bet viņš nāk un lasa, un es viņu redzu, un viņš man šķiet jau kaut kādā ziņā drusku tuvs.

Link | piemet pagali! {2} re, kā smuki deg! | Add to Memories


(bez virsraksta)

Mar. 1., 2019 | 12:52 pm

"Colorful" - es vakar apguvu jaunu, manuprāt, labu vārdu, kā aprakstīt cilvēkus ar visdažādāko ādas krāsu mantojumiem, kur nevar un nevajag novilkt robežas starp "baltu", "melnu" un ko tik vēl ne.
Tags: ,

Link | piemet pagali! {3} re, kā smuki deg! | Add to Memories


(bez virsraksta)

Okt. 24., 2018 | 12:11 am

Esmu t.s. emocionālā ziedotāja. Uz ziedot.lv es vispār nedrīkstu iet, jo tad es bankrotētu.
Ja kaut kas man uzdzen patiesas dusmas, tad tie ir veselības aprūpes sistēmiskie caurumi, kas gadiem netiek risināti, bieži atstājot slimos un slimo tuviniekus izmisuma un bezpalīdzības stāvoklī.
Tags:

Link | piemet pagali! {23} re, kā smuki deg! | Add to Memories


gadi skrien kā stirnas / dzeltenās ziņas

Maijs. 16., 2017 | 10:00 am

Ieraugu, ka šodien 15:00 Domburs intervēs Ušakovu, bet mani, protams, politika neinteresē, mani interesē klačiņas. Pa kuru laiku Jānis Domburs tā novecoja??!!! Sirms un drusku sakrities kungs.
Tags:

Link | piemet pagali! {8} re, kā smuki deg! | Add to Memories


kā es iepazinos ar Keiva mūziku

Apr. 1., 2017 | 01:33 pm
ēterā: Nick Cave & the Bad Seeds - The Curse of Millhaven

Ja nemaldos, tā bija vasara, kad man bija četrpadsmit gadu un es piepelnījos no skolas brīvajos mēnešos, auklējot trīsgadīgu puisēnu M. Ģimenē viņš bija vecākais bērns - tajā gadā bija piedzimis M. mazais brālis un M. bija kļuvis ļoti greizsirdīgs. Mani nolīga, lai vasaras mēnešos brīžos, kad mamma ņemas ar mazo brāli, es pieskatu, izklaidēju lielo puiku - abu mamma bieži bija kopā ar mums mājās, šad un tad, protams, gāja ar mazo pie dakteriem uz pārbaudēm. Mans auklējamais tik tiešām pret mazo izturējās pagalam slikti - sita ,koda, skrāpēja. Tomēr toreiz es ievēroju arī citas īpatnības viņa uzvedībā, kādu iepriekš nebiju redzējusi citos bērnos, piemēram, "iesprūšanu" uz konkrētām spēlēm - viņš varēja stundu ņemties ar vienu spēli vai rotaļlietu, vai izrādīt izteiktu, pat histērisku nepatiku pret dažām lietām un arī krāsām. Atceros, kaut kādā bērnu grāmatā par lācīšiem, kuru kopā lasījām, bija iespējams mainīt sulas krāsiņas, kādu lācītis dzer, no sarkanas uz zaļu un dzeltenu. Viņam vislabāk patika dzeltenā suliņa - viņš ilgstoši varēja spalgajā balstiņā priecāties par to, kā lāčuks dzer dzelteno suliņu, tomēr katru reizi, kad gribēju vai nu šķirt grāmatu tālāk vai, jo īpaši, ja uzliku, ka lācītis dzer sarkanu suliņu, sākās nevaldāma histērija ar speršanu, košanu, tādu raudāšanu, ka trūkst elpas un izmisīgiem bļāvieniem "sakanu nē, sakanu nē!". Vecāki toreiz to norakstīja uz viņa reakciju uz mazo brāli un sajūtu, ka viņš vairs nav svarīgs, kas, iespējams, daļēji tā arī bija. Mums negāja viegli. Pēc katras dienas, kur pavadīju ar viņu apmēram 6 stundas, es biju pārgurusi un uzvilkta.
Vīru es gandrīz nekad nesatiku - tikai tad, ja biju aizķērusies kādu dienu ilgāk, tad sastapu pāris reizes pārnākam no darba. Tajās retajās reizēs man viņš šķita nerunīgs, kluss, bet visnotaļ jauks. Un tajās retajās reizēs, kad viņi, pirms laišanas mani mājās, arī pabaroja, viņš uzlika uz labi apskaņotas aparatūras Niku Keivu. Reiz viņš man vaicāja, ko es par šo mūziku domāju, un es atbildēju, ka man tā ļoti patīk. Es nemeloju. Man tiešām bija iepatikušās šīs melodijas.
Vasaras beigās, pirms jaunā mācību gada sākuma, mūsu pēdējā tikšanās reizē papildus aldziņai, ko tur nopelnīju, viņi abi arī man uzdāvināja sudraba ķēdīti un "Murder Ballads" ierakstu, ko es drillēju no vietas, līdz sāku 'rakt' citus viņa darbus.

Kaut kad daudz vēlāk es uzzināju, ka manam auklējamam M. ir diagnosticēti autiskā spektra traucējumi un vēlāk viņš ir ievietots speciālajā internātskolā, jo bijis nepārtraukti agresīvs pret mazo brāli. Nekas no tā mani nepārsteidza.

Link | piemet pagali! {1} re, kā smuki deg! | Add to Memories


(bez virsraksta)

Nov. 28., 2016 | 12:50 pm

Tā kā sestdien no Līželes Dzimšanas dienas svinībām es mājos devos ne vien krietni vēlu, bet arī jau drusku sareibusi, piemirsu izstāstīt, kā man gāja pa ceļam no Līželes mājas uz savējo.
Gaidīdama pieturā trolejbusu, kas ir viens maniem nemīļākajiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, pie manis pietenterēja neliela auguma, šmulīga paskata vīrs ar krietni nodzertu seju un krieviski vaicāja, pēc cik minūtēm nākšot kāds trolejbuss. "Pēc četrām", atbildēju.
Pēc alkohola krietni dvakojošais vīrs ar mugursomu plecos tik lielu, ka atcerējos stāstu par Diegabiksi, pajautājis man par trolejbusa ienākšanas laiku un to, vai ar to nokļūs līdz centram, turpina sarunu. Krieviski, protams. Kādu brīdi domāju izdarīt ko tādu, ar ko Nacionālā Apvienība par mani lepotos, proti, pāriet uz latviešu valodu, bet pēc nākamā svešinieka teikuma sapratu, ka šoreiz ne tikai nav vērts, bet varbūt labāk arī nevajag:
"Меня только неделю назад выпустили", gāzelējoties saka vīrs.
Ok...es pie sevis nodomāju. Iespējams, šis jau ir iemesls pārvietoties uz pieturas otru galu. Bet es palieku, jo viņš turpina bez mitas stāstīt un ir jau ari drusku interesanti, neliegšos. Nosēdējis tagad piecus gadus, pirms šī "срок'a" brīvībā pabijis vien 10 mēnešus, jo vēl pirms tam nosēdējis septiņus gadus. Es neprasu, par ko. Pats izstāsta, ka otro reizi sēdējis, jo "убил своего брата по пьянству". Esot vecāka māsa, tā esot naudu uz cietumu sūtījusi. Esot māsas dēls un māsas meita, bet māsa neļaujot viņam ar bērniem tikties. Pats arī saprotot, kāpēc. No sākuma vajagot kļūt labākam, jo citādi bērniem sliktu piemēru rāda. Piekrītoši māju un saku, ka tā nu ir gan, jā.
Prasu, uz kurieni tad brauks tik vēlā stundā? Meklējot kaut kādas nebūt naktsmājas, šonedēļ dzīvojot uz ielas. Izvelku lapiņu un uzrakstu ar zīmuli sociālā centra nosaukumu. "Gaiziņš", blakus centrāltirgum, izstāstu, kā nokļūt. Tas nozīmē, ka jābrauc ar trolejbusu līdz pašam galam, līdz stacijai. Lapiņu paņem. Novēlu viņam veiksmi.
Viņš izkāpa no trolejbusa pēc trim pieturām. Nedomāju, ka uz brīvām kājām viņš būs ilgi.

Link | piemet pagali! {2} re, kā smuki deg! | Add to Memories


pāris ar sunīti

Nov. 15., 2016 | 10:05 am

Katru rītu man pie mājas savu sunīti ved laukā čurināt kāds pavecāks pāris. Un to pašu ainu varu vērot arī vakarā. Viņi vienmēr savu sunīti pavada divatā, nekad nav pa vienam. Un es uzreiz iedomājos, ka varbūt kādu dienu es ieraudzīšu tikai vienu no viņiem un tas būs ļoti skumji.

Link | piemet pagali! {1} re, kā smuki deg! | Add to Memories


visu laiku snieg

Nov. 7., 2016 | 11:45 pm

Tikai no skatīšanās caur ekrānu vien, tikai no lasīšanas vien rodas sajūta, ka miesu sadala, izrauj visus orgānus, bet atstāj tikai sirdi tukšumā, lai tā tagad deg un sitas par sevi un visiem citiem. Zobi sakosti līdz žokļa pagurumam, acis piekaltas un aizmiglotas no mikluma, deniņi pulsē un plaukstas savilktas ciešās dūrēs. Bet tur, pakrūtē, kur tā kailā sirds auļo uz riņķi un neprātīgi dauzās, urd jautājums pēc jautājuma - vai es izdzīvotu, vai es izturētu, vai nepadarītu sev galu, vai es paliktu pie pilna prāta, vai es nezaudētu ticību labajam? Vai es saglabātu cilvēcību?
Man nav ne jausmas.

Melānija Vanaga un daudzi citi izturēja to visu. Stāsts par cilvēka un cilvēcības plašumu un mēru.

P.S. Man domas atgriežas pie Brokas tēla. Kadri skrien vēl acu priekšā.

Link | piemet pagali! {9} re, kā smuki deg! | Add to Memories


(bez virsraksta)

Sep. 17., 2016 | 09:52 am
ēterā: Mark Pritchard - Beautiful People

Raitā solī un gana skaidrā prātā kādu pusstundu pāri pusnaktij, soļodama caur naksnīgo un mēness apspīdēto Rīgu, pie autoostas mani īstenā īru akcentā uzrunā kāds 30+ vīrs. Viņš nupat ielidojis no Dublinas, ticis līdz centram, bet jau lidostā sapratis, ka atstājis maku kaut kur Dublinas lidostā - maks pat ir atrasts, bet viņam jātiek tālāk uz Alūksni pie ģimenes, vai es nevarot izstāstīt, kur ir tuvākais Policijas iecirknis, varbūt tur viņam varēšot kā palīdzēt. Sāku stāstīt, bet saprotu, ka vieglāk parādīt ceļu - saku, ejam, tepat netālu jau ir (Gogoļa ielas iecirknis). Izlīkumojam es, viņš un viņa rokas bagāža caur tukšajiem, aizmigušajiem tirgus stendiem. Viņš nomaina pusi, kurā man iet blakus, lai viņa labā auss būtu pie manas kreisās - 13 gadu vecumā kreisajā ausī zaudējis dzirdi, iesaistoties ielu kautiņā.
Iecirknī jautāju, vai ir kāds, kas runā angliski, bet uz atbildi "mazliet", saprotu, ka vieglāk un ātrāk būs, ja palikšu par tulku un mēģināšu apstāstīt situāciju. Policista kungs, kurš bija acīmredzami nīgrs par viņa iztraucēto miermīlīgo eksistenci šitādu nieka dēļ, plāta rokas un saka, ka neko nevar darīt šajā situācijā. Pelēku restu ielenkumā īrs saka, nekas, ka policista kungi nevarot līdzēt, gan kaut ko izdomāšot un sirsnīgi pateicas man par palīdzību. Bet es tak saprotu, ka viņš nekur nevar tikt. Ir nakts, auksts. Tā kā nāku no KKC un Čomska, man skaidras naudas vispār nav. Saku, nāc, aizejam līdz bankomātam. Izņēmu 10 eiro - ar to noteikti pietiks līdz Alūksnei un arī nakti pārlaist siltumā autoostā (pa nakti uzturēšanās autoostas telpās maksā 1 ēriku). Īram asaras acīs un viņš mani cieši apkampj divas reizes. Lūdz, lai iedodu savu vārdu un adresi, ka tiklīdz nonāks Alūksnē atsūtīs naudiņu atpakaļ. Nodomāju, ko nu tur ķēpāsies, es badā šoreiz no tiem 10 eiro nenomiršu, saku, ka nevajag, nevajag, lai tik safe drive home. Īrs saka, ka vismaz līdz mājām mani pavadīšot - mazākais, ko varot darīt. Bet mēness spīdēja, etiķi jau salīduši pa pakšķiem un domas dažnedažādākas skrēja caur manu galvu - pirms īrs mani uzrunāja, domāju par nelietību un to, kā cilvēki notrulinās pret to, ko paši dara - ja sākumā vēl sprūda un rīstījās, tad ar laiku slīd lejā jau labi, sirdsapziņu apkauj, ētiskumu arī - izcili labi, ja vēl gadīga roka noglauda vaigu un apstiprina darbību.
Atteicu īram, sakot, ka viss labi, 5 min un būšu telpās. Apskauj mani vēlreiz un mēs šķiramies uz neredzēšanos.

Link | piemet pagali! {7} re, kā smuki deg! | Add to Memories


Rio

Sep. 13., 2016 | 09:10 pm

Lasu par klasifikāciju (kāda veida un kāda smaguma pakāpes disabilites sacenšas kopā) Paralimpiskajās spēlēs.
Piemēram (un loģiski, protams), 'Athletes with different impairments compete against each other, because sport classes are allocated based on the impact the impairment has on swimming, rather than on the impairment itself.' https://www.paralympic.org/swimming/classification
Piem., kraulā (?) uz muguras uzvarēja Zheng Tao kuram ir abu roku amputācija līdz pat plecam, lai gan disciplīnas konkurenti bija arī peldētāji ar rokām (klasifikācija S6 SB5 iekļauj: 'swimmers with short stature or amputations of both arms, or moderate co-ordination problems on one side of their body, for example.').

Link | piemet pagali! | Add to Memories