Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - kā es iepazinos ar Keiva mūziku

Ja nemaldos, tā bija vasara, kad man bija četrpadsmit gadu un es piepelnījos no skolas brīvajos mēnešos, auklējot trīsgadīgu puisēnu M. Ģimenē viņš bija vecākais bērns - tajā gadā bija piedzimis M. mazais brālis un M. bija kļuvis ļoti greizsirdīgs. Mani nolīga, lai vasaras mēnešos brīžos, kad mamma ņemas ar mazo brāli, es pieskatu, izklaidēju lielo puiku - abu mamma bieži bija kopā ar mums mājās, šad un tad, protams, gāja ar mazo pie dakteriem uz pārbaudēm. Mans auklējamais tik tiešām pret mazo izturējās pagalam slikti - sita ,koda, skrāpēja. Tomēr toreiz es ievēroju arī citas īpatnības viņa uzvedībā, kādu iepriekš nebiju redzējusi citos bērnos, piemēram, "iesprūšanu" uz konkrētām spēlēm - viņš varēja stundu ņemties ar vienu spēli vai rotaļlietu, vai izrādīt izteiktu, pat histērisku nepatiku pret dažām lietām un arī krāsām. Atceros, kaut kādā bērnu grāmatā par lācīšiem, kuru kopā lasījām, bija iespējams mainīt sulas krāsiņas, kādu lācītis dzer, no sarkanas uz zaļu un dzeltenu. Viņam vislabāk patika dzeltenā suliņa - viņš ilgstoši varēja spalgajā balstiņā priecāties par to, kā lāčuks dzer dzelteno suliņu, tomēr katru reizi, kad gribēju vai nu šķirt grāmatu tālāk vai, jo īpaši, ja uzliku, ka lācītis dzer sarkanu suliņu, sākās nevaldāma histērija ar speršanu, košanu, tādu raudāšanu, ka trūkst elpas un izmisīgiem bļāvieniem "sakanu nē, sakanu nē!". Vecāki toreiz to norakstīja uz viņa reakciju uz mazo brāli un sajūtu, ka viņš vairs nav svarīgs, kas, iespējams, daļēji tā arī bija. Mums negāja viegli. Pēc katras dienas, kur pavadīju ar viņu apmēram 6 stundas, es biju pārgurusi un uzvilkta.
Vīru es gandrīz nekad nesatiku - tikai tad, ja biju aizķērusies kādu dienu ilgāk, tad sastapu pāris reizes pārnākam no darba. Tajās retajās reizēs man viņš šķita nerunīgs, kluss, bet visnotaļ jauks. Un tajās retajās reizēs, kad viņi, pirms laišanas mani mājās, arī pabaroja, viņš uzlika uz labi apskaņotas aparatūras Niku Keivu. Reiz viņš man vaicāja, ko es par šo mūziku domāju, un es atbildēju, ka man tā ļoti patīk. Es nemeloju. Man tiešām bija iepatikušās šīs melodijas.
Vasaras beigās, pirms jaunā mācību gada sākuma, mūsu pēdējā tikšanās reizē papildus aldziņai, ko tur nopelnīju, viņi abi arī man uzdāvināja sudraba ķēdīti un "Murder Ballads" ierakstu, ko es drillēju no vietas, līdz sāku 'rakt' citus viņa darbus.

Kaut kad daudz vēlāk es uzzināju, ka manam auklējamam M. ir diagnosticēti autiskā spektra traucējumi un vēlāk viņš ir ievietots speciālajā internātskolā, jo bijis nepārtraukti agresīvs pret mazo brāli. Nekas no tā mani nepārsteidza.