Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Mazo cilvēku periodika un Pauļa nedienas

Cibiņas tvarj iedvesmota, parakājos periodikā.
Par sava tēva radiem vispār gandrīz neko nezinu, bet atradu, ka 1912.gada 27.decembrī miris kāds mans sens rads vārdā Jevpsičijs Grigorija dēls. Viņam Ružinas pagasta Tiskādos piederēja "40 des. zemes ar ēkām, kā arī saimniecības inventārs" un 1925.gadā augustā Viļānu kameras miertiesnesis Dukaļevskis aicina pieteikties mantiniekus, kuriem jāpiesakās 6 mēnešu laikā kopš sludinājuma.
Savukārt, 1934.gadā Pasienes pagasta valde izsludinājusi par nederīgu " Vladimira I. zirga 25656/124. pasi, ko Ružinas pagasta valde 1926. g. 12. martā izdevusi kādam citam manam radam Ņikitam. Zirgu nedabūja.
1940.gadā mirusi 1868.gadā dzimusī Agafija. Un tad vēl ir man zināmā (tik nezinu, kāda rada) Praskovja.
Bet pārsteigums man ir 1872.gadā dzimusī Marija, kas laikam tak apprecējusies ar vācieti, jo kļuvusi par Tizengolds un dzīvojusi Rēzeknes apriņķa, Kapiņa pagasta Bergofas mājā (kurai acīmredzot (citādi izskaidrot nevaru) nosaukums dots par godu Hitlera Bavārijas rezidencei Berghoff). Nu, lūk, bet 1939.gadā viņa ir iekļauta personu sarakstā, kuras saskaņā ar 1939. gada līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju, 6. decembrī atlaistas no Latvijas pavalstniecības (lai ko arī tas nozīmētu... braukšanu daheim?)
Savukārt, 1984.gadā avīzē ir bilde ar man pavisam tuvu radinieci Irīnu, kura kā komjaunatnes komitejas sekretāre atrāda darbu ar jaunajiem telegrāfa aparātiem!

Vēl pēc mana uzvārda Madonas pusē uzpeld tāds Jānis un Paulis. Es domāju, ka viņi nav rada (nu, paraugiet, kādu vārdu īpašnieki ir bijuši man radi, kur te pēkšņi Jānis un Paulis), BET... par Pauli avīzēs ir divi lieliski stāsti, kaut ar traģisku noti. Skaidrs, ka Paulim "garšoja". Nevaru neielikt pilnā sastāvā:

1962.gads:

" "Tiesas vīri" novīpsnāja traktorists Paulis Uzvārds. Nē, tobrīd viņš vēl nezināja, ka pašam pirmajam nāksies stāties tikko ievēlētās biedru tiesas priekšā. «Ciets rieksts, tik viegli nepārkost...» Janiselis, pārskatīdams apsūdzības materiālus pret Pauli nodomāja. Tagad, to atceroties, jāpasmaida - ne tādi vien gadījušies! Vai Paulis tobrīd, kad biedri lēma, tikai kā priedes plūksna šūpojās pelēko viļņu ielokos? Nē. Kaut arī skatiens pētīja apavu purngalus, tas pamanīja draugu pastiepto roku...Nenogrimt Paulim! Biedru taisni gāsvalodas gan likās asas kā ērkšķu dzeloņi, bet cauri tām vildīja gādīgu vecāku rūpes. Cilvēks jauns - tikko divdesmit piektais pavasaris. Visa dzīve vēl priekšā! Kāda viņa būs, ja Paulis to vēro ar alkohola aizmiglotu skatienu? Tomēr Paulī mīt kāda laba dzirkstelīte, kura pūlas iekvēloties liesmā... Ja tās nebijis, vai puisis būtu izmācījies par traktoristu? Tā ir tikai dzēruma bravūra, kas kā niķīgs zirgs valda reizēm pār braucēju... Bez soda tomēr neiztikt. Ko lemt par to, ka vina dēl traktors uz divām dienām izgāja no ierindas? Ko par neglīto izturēšanos pret brigadieri, kad tas aizrādīja? Daudzi izsaka priekšlikumus. Vai rums ir par to, lai neatļautu strādāt ar traktoru vismaz trīs mēnešus. «Jāpublicē rajona laikrakstā» pieprasīja cits, bet Pauļa acis lūdzās: «Nevajag...». «Šoreiz iztiksim. Ja nelīdzēs, tad...», prāto ļaudis un Janiselis viņus atbalsta. Bet ko Paulis dara šobrīd? Paulis strādā par traktoristu padomju saimniecībā «Gaiziņš». Paulis gan, bet tas jau nav tas... Aicina viņu senie draugi...izsmej: «Tu no brandaviņa lāses bēdz? Ej tu, mīkstčauli. Nobijies, ka šie tiesā...» Paulis saviebjas, kā mēlģiekodis, un vēl cītīgāk elpo traktormotoru. «Paulis labojies,» saka brigadieris Greidāns, tas pats,kas par puiša neglīto izturēšanos bija ziemā ne pa jokam noskaities. Ar katru dienu jaunietis kļūst labāks, uzmirgo mazais - stariņš, Paulis iet drošāk uz priekšu. «Paskatieties tagad Paulī. Traktoru saudzē kā mazuli», apmierināti puiša gaitās noraugās gaizēnieši."

Taču divus gadus vēlāk...
1964.gads:

"10. oktobrī, divas stundas pirms pusnakts, milicijas daļā pienāca telefonisks ziņojums, ka pretī stadionam uz ceļa atrasts sabraukts cilvēks. Notikuma vietā nekavējoties ieradās operatīvā grupa. Cietušais jau bija nogādāts rajona slimnīcā . . . Rudens lietū izmircis ceļš un tikko saredzama cietušā atrašanās vieta - viss, ko izdevās noskaidrot, izdarot pirmatnējo apskati.Neraugoties uz medicīnas darąbinieku pūlēm, cietušā lļjina dzīvību nebija iespējams glābt. Lūk, tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdziens: «lespējams, ka Iljina dzīvība tiktu glābta, sniedzot nekavējošu medicīnisku palīdzību». Nav noziegumu bez pēdām. Arī šoreiz. Prasmīgi rīkojoties, milicijas darbinieki jau 11. oktobra pievakarē atrada noziedznieku. Lūk, viņš - Paulis Uzvārds - Gaiziņa padomju saimniecības šoferis. 10. oktobra vakarā Paulis ar smago mašīnu veda uz Praujienu savu darba biedru šoferi Arnoldu P. Ar pār sniegtu ātrumu Pauļa vadītā automašīna traucās pa Madonas ielām, kaut gan redzamība bija slikta - rudens nakts tumsu vēl necaurredzamāku padarījabiezais lietus. Nepiehraucot stadionam, prožektoru apgaismotajā ceļa dalā parādījās tumšs stāvs. Nākošajā mirklī mašīna saņēma triecienu, atsitoties pret cilvēku, spēji sasviedās uz sāniem. Abi automašīnas kabīnē sēdošie vīri saskatījās, saprata, ka sabraukts cilvēks. Saprata, ka cilvēks palika aiz mašīnas aukstajos rudens dubjos. Saprata, ka naksnīgajā ielā nav neviena cilvēka, kas redzētu notikušo un varētu sniegt cietušajam palīdzību. Pauļa un Arnolda apziņā uzpeldēja doma: izvairīties no nepatikšanām - aizbraukt no notikuma vietas. Un viņi to izdarīja. Arnolds izkāpa Praulienā un norunāja ar Pauli nevienam neteikt par notikušo. Paulis pa citu celu atgriezās mājās. Padomju sabiedrībā nav vietas vienaldzībai par cilvēka likteni. Madonas rajona slimnīcas darbinieki pielika visas pūles un zināšanas, lai glābtu cietušo lljinu. Milicijas darbinieki, nepazīstot nogurumu, strādāja tik ilgi, kamēr noziedznieku atrada. Kā vienmēr milicijai palīdzēja sabiedrība. Katrs godīgs pilsonis cenšas palīdzēt atrast to, kas ar savu rīcību kluvis bīstams sabiedrībai. Bet jūs, Pauli un Arnold, šinī laikā gļēvulīgi klusējāt. Tieši jūsu pienākums un jūsu iespējās bija sniegt nekavējošu palīdzību cietušajam un līdz ar to izglābt pašu dārgāko - cilvēka dzīvību. Paulis saukts pie kriminālatbildības kā nozieguma tiešais izdarītājs. Bet Anrolds? Vai viņš arī nav pelnījis sodu? Vai viņš var būt par autotransporta vadītāju? Gaiziņa padomju saimniecības šoferu kolektīvam jāatrod pareizais atrisinājums.
Milicijas daļas izmeklētājs"