Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Vakar, mēnesgaismas un suņu sparīgo soļu pavadīti, nākot mājās no stacijas, ieraudzījām beigtu caunu. Šis rīts tad nu iesākās (vispār ar kafiju un dušu) ar veļļošanu pēc caunas, nopakojoties ar miskastes maisiem, cimdiem un spilgti rozā mugursomu.

Bļanna: Tu esi kādreiz vedusi mugursomā beigtu caunu?
Božena: Nē, jāsaka, ka šo es daru pirmo reizi.

Aprakām caunu upes malā (man tā bija pirmā caunas bērēšana) - iebēru trīs saujas smilšu, uzlikām pa virsu visautentiskāko bruģakmeni (tas arī vispār labs stāsts, kāpēc mums ir oriģinālais Rīgas bruģakmens) un kliņģerīšu ziedu. Pabeidzot rakt, noteicu Boženkai, ka pēc kāda laika, kad nosēdīsies, tie akmeņi jānoņem, citādi visi mūsu kaimiņi domās, ka esam norakuši vienu no saviem suņiem.

Man bija tik reālistisks sapnis, ka Ryanair ir pārdevis vairāk biļešu uz lidojumu, nekā patiesībā sēdvietu (kā viņi patiešām mēdzot darīt) un tāpēc mani neielaiž lidmašīnā, es gaidu 7 stundas, neko nesagaidu, man neko nekompensē, es nokavēju ļoti svarīgu darba interviju, un vispār viss slikti.
Šodien Ryanair man atsūta "rate your experience" survey - nu, kā lai pēc šitāda sapņa es to pildu un neesmu aizspriedumaina un baigi skarba? Nevaru. Aizvien dusmojos.

P.S. iedomājieties, pēdējais gads, kad es aptaujās iekļaujos ļoti jauneklīgajā vecuma lodziņā 25-34. Pieaugušais es būšu pēc gada.
P.P.S. es arī apsolīju vikings , ka rakstīšu vairāk labu un priecīgu lietu, un stāstīšu stāstus (skat. iepriekšējo ierakstu ar TĀDU notikumu). Citādi man esot viens vienīgs depresņiks, lai gan nemaz tik štruntīgi man personīgi neklājas.

Es jums vēl neizstāstīju (nu, tikai dažiem), kāda liela laime, necerēta veiksme ar mani piektdien notika.
Sēžu ar biedriem visa tāda viegli paģiraina iekš Miit, un šeit jāpiebilst, ka viegli paģirains cilvēks dažreiz ir tieši tas, ko šai skrienošajai, skarbajai un visai pastrupajai pasaulei vajag, jo viņš ir liegs, nesteidzīgs, nedaudz muļķīgs un bezgala atvērts. Nu, lūk, sēžu maigi otrās dienas ieskauta un man zvana svešs numurs - tas pats numurs, kas zvanījis pirms dažām dienām pavēlu vakarā. Parastā dienā es varbūt paceltu, bet būtu strupa, taču todien....! Šito laimi! Labas lietas notiek uz vieglām paģirām! Paceļu klausuli un tur maigā, augstā balsīt mani uzrunā Sanita un vaicā, vai man būtu divas minūtītes. Kaut kāda kņudoņa manī teica priekšā, ka Sanita nav no Bites vai SKDS. Kolīdz dodu Sanitai iespēju, viņa sāk citēt Bībeles vārdus. Tie piepildīja telpu starp mums kā debess mala - tik nebeidzami bija viņas runas plūdi. Man knapi izdodas iestarpināt jautājumu, kas viņa ir, uz ko Sanita man atbild, ka viņa ir Sanita. Es saku - ahā, ahā, bet no kurienes Sanita ir? Maigā balss man atsaka - no Jehovas lieciniekiem! Jautāju Sanitai, kā viņa dabūjusi manu telefona numuru? Sanita saka, ka šis ir nejauši sastādīts numurs....Pār mani nolīst gaišs siltums. Šito veiksmi! Pirms pandēmijas esot gājuši pie cilvēkiem klātienē, bet tagad zvanot.
Kamēr es laimībā smaidu, Sanita jau man citē vārdus no Daniēla grāmatas: "Slavēts lai ir Dieva Vārds no mūžības uz mūžību, jo Viņam pieder gudrība un vara! Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu; Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma. Tevi, Tu manu tēvu Dievs, es teicu un slavēju, ka Tu man esi devis gudrību un spēku un esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis izlūdzamies, jo Tu mums esi atklājis to, ko ķēniņš vēlas zināt......"
"Un ko Jūs sakāt par šiem vārdiem, Bļanna?", manu apcerīgo prātu pārtrauca Sanita. Es teicos, ka domāju visu to labāko, ka nudien aktuāli vārdi! Sanita man vaicā, vai man vēl kadreiz varētu būt divas minūtītes sarunai. Jutos tik pārņemta un piepildīta, ka atsacīju, ka tagad man ir, par ko domāt vēl ilgi, ilgi. Pateicos viņai par svētītiem un gašiem vārdiem, novēlējām viena otrai labas veiksmes.

"Blēņu diena" ar un par Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi ir ārkārtīgi sirsnīgs un jauks kadros iemūžināts atmiņu krājums. Visfeinākais stāsts bija, kā Ģirts Jakovļevs savulaik Losandželosas latviešu biedrības namā trollējis trimdiniekus, kad šamējie prasījuši, par ko strādā viņa sieva Dace. Jakovļevs pilnīgā nopietnībā teicis, ka viņai ļoti labs darbs - Čekā. Uz darbu jāiet tikai ceturtdienu vakarpusēs uz šaušanu, pārējais laiks mājās ar bērniem. Un tā tās baumas aizgājušas... :D

Ar čomu apspriedām Petravičas bildes vai, drīzāk, ko par tām runā tauta, un neviļus čatā viņu nosaucu par "Petraciču".
Ko redzu, to rakstu :D

Vienā dienā trīs reizes (1 x 1988 un 2 x 2018) noklausīties "Lāčplēsi"... es, protams, domāju, ka tas tikai uz labu.

Laukos visām tantēm mīļākais aktieris ir Mārcis Maņjakovs :)

Dzīvojot pansionātā, var saglabāt jaunību - es te visiem esmu "meitenīte".

Nevarēju aces novērst! Jums arī šķiet, ka Mārcim Maņjakovam vienmēr ir tieši par vienu vai divām pogām par daudz atpogāts?

https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/cilvekstasti/aktieris-manjakovs-nacionalaja-teatri-palidz-pat-gaiss.a310542/

No nemitīgas grāmatu un rakstu turēšanas esmu iedzīvojusies sāpīgā tulznā uz plaukstas starp īkšķi un rādītājpirkstu.