Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Tikai no skatīšanās caur ekrānu vien, tikai no lasīšanas vien rodas sajūta, ka miesu sadala, izrauj visus orgānus, bet atstāj tikai sirdi tukšumā, lai tā tagad deg un sitas par sevi un visiem citiem. Zobi sakosti līdz žokļa pagurumam, acis piekaltas un aizmiglotas no mikluma, deniņi pulsē un plaukstas savilktas ciešās dūrēs. Bet tur, pakrūtē, kur tā kailā sirds auļo uz riņķi un neprātīgi dauzās, urd jautājums pēc jautājuma - vai es izdzīvotu, vai es izturētu, vai nepadarītu sev galu, vai es paliktu pie pilna prāta, vai es nezaudētu ticību labajam? Vai es saglabātu cilvēcību?
Man nav ne jausmas.

Melānija Vanaga un daudzi citi izturēja to visu. Stāsts par cilvēka un cilvēcības plašumu un mēru.

P.S. Man domas atgriežas pie Brokas tēla. Kadri skrien vēl acu priekšā.

Raitā solī un gana skaidrā prātā kādu pusstundu pāri pusnaktij, soļodama caur naksnīgo un mēness apspīdēto Rīgu, pie autoostas mani īstenā īru akcentā uzrunā kāds 30+ vīrs. Viņš nupat ielidojis no Dublinas, ticis līdz centram, bet jau lidostā sapratis, ka atstājis maku kaut kur Dublinas lidostā - maks pat ir atrasts, bet viņam jātiek tālāk uz Alūksni pie ģimenes, vai es nevarot izstāstīt, kur ir tuvākais Policijas iecirknis, varbūt tur viņam varēšot kā palīdzēt. Sāku stāstīt, bet saprotu, ka vieglāk parādīt ceļu - saku, ejam, tepat netālu jau ir (Gogoļa ielas iecirknis). Izlīkumojam es, viņš un viņa rokas bagāža caur tukšajiem, aizmigušajiem tirgus stendiem. Viņš nomaina pusi, kurā man iet blakus, lai viņa labā auss būtu pie manas kreisās - 13 gadu vecumā kreisajā ausī zaudējis dzirdi, iesaistoties ielu kautiņā.
Iecirknī jautāju, vai ir kāds, kas runā angliski, bet uz atbildi "mazliet", saprotu, ka vieglāk un ātrāk būs, ja palikšu par tulku un mēģināšu apstāstīt situāciju. Policista kungs, kurš bija acīmredzami nīgrs par viņa iztraucēto miermīlīgo eksistenci šitādu nieka dēļ, plāta rokas un saka, ka neko nevar darīt šajā situācijā. Pelēku restu ielenkumā īrs saka, nekas, ka policista kungi nevarot līdzēt, gan kaut ko izdomāšot un sirsnīgi pateicas man par palīdzību. Bet es tak saprotu, ka viņš nekur nevar tikt. Ir nakts, auksts. Tā kā nāku no KKC un Čomska, man skaidras naudas vispār nav. Saku, nāc, aizejam līdz bankomātam. Izņēmu 10 eiro - ar to noteikti pietiks līdz Alūksnei un arī nakti pārlaist siltumā autoostā (pa nakti uzturēšanās autoostas telpās maksā 1 ēriku). Īram asaras acīs un viņš mani cieši apkampj divas reizes. Lūdz, lai iedodu savu vārdu un adresi, ka tiklīdz nonāks Alūksnē atsūtīs naudiņu atpakaļ. Nodomāju, ko nu tur ķēpāsies, es badā šoreiz no tiem 10 eiro nenomiršu, saku, ka nevajag, nevajag, lai tik safe drive home. Īrs saka, ka vismaz līdz mājām mani pavadīšot - mazākais, ko varot darīt. Bet mēness spīdēja, etiķi jau salīduši pa pakšķiem un domas dažnedažādākas skrēja caur manu galvu - pirms īrs mani uzrunāja, domāju par nelietību un to, kā cilvēki notrulinās pret to, ko paši dara - ja sākumā vēl sprūda un rīstījās, tad ar laiku slīd lejā jau labi, sirdsapziņu apkauj, ētiskumu arī - izcili labi, ja vēl gadīga roka noglauda vaigu un apstiprina darbību.
Atteicu īram, sakot, ka viss labi, 5 min un būšu telpās. Apskauj mani vēlreiz un mēs šķiramies uz neredzēšanos.

Lasu par klasifikāciju (kāda veida un kāda smaguma pakāpes disabilites sacenšas kopā) Paralimpiskajās spēlēs.
Piemēram (un loģiski, protams), 'Athletes with different impairments compete against each other, because sport classes are allocated based on the impact the impairment has on swimming, rather than on the impairment itself.' https://www.paralympic.org/swimming/classification
Piem., kraulā (?) uz muguras uzvarēja Zheng Tao kuram ir abu roku amputācija līdz pat plecam, lai gan disciplīnas konkurenti bija arī peldētāji ar rokām (klasifikācija S6 SB5 iekļauj: 'swimmers with short stature or amputations of both arms, or moderate co-ordination problems on one side of their body, for example.').

Sanitas Reinsones "Meža meitas" ir viena no spēcīgākajām sitieniem pa nierēm grāmatām, ko pēdējā laikā nācies lasīt - aiz sava īstuma un patiesuma. Kamols kaklā un miklas acis. Atliek vien klusēt un noliegt galvu aiz cieņas par drosmi un sirds skaidrību.

"Man bija šausmīgas bailes. Bet es tik ļoti gribēju dzīvot, vienalga, lai vai kas. Es tik dikti gribēju dzīvot! Māsa man teica: "Tu, maziņais, tu paliec..." Mani viņi par maziņo sauca visu laiku. Es jau biju jauniņa, sešpadsmit gadu. "Tu paliec, tad zināsi izstāstīt. Tevi jau nespīdzinās, bet mēs nepadosimies." Mums bija tā norunāts iepriekš. Tas nenāca pēkšņi. Katrā ziņā mēs vienmēr bijām gatavai, ka kaut kas jau kādreiz notiks. Vai nu saņems ciet, vai...
Uz to lūku, kur mēs gājām ārā, veda tādas trepītes. Un nu dzirdējām, ka tur ārkārtīgi stipri dauza ar tām laidnēm. Tad saimnieks sauca: "Padodieties, mēs esam aplenkti! Nu tad viss bija skaidrs. Un uzreiz atskanēja šāviens. Zariņš nošāva vispirms manu māsu un pēc tam nošāvās pats." / meža meita Regīna Tīliba, dz.1935 /

Absurdi vai varbūt skumji, cik ļoti nākas sevi pārvarēt un piespiest, lai pasniegtu roku un palīdzētu piecelties uz ielas lietū pakritušam onkulītim tik tāpēc, ka viņš nedaudz dvako pēc urīna. Viņš noteikti nebija cilvēks bez konkrētas dzīves vietas, bet smakas vienmēr atbaida.
No ātrās palīdzības atteicās, lai gan šķita ļoti sasities. Nosēdināju turpat, pieturā, ar lietussargu virs galvas, pret kājām atstutējot viņa supernetto maisiņu, kurā nekā daudz nebija. Uz jautājumu, vai mājas tālu un vai nevajag, kā palīdzēt, īsti neatbildēja vai arī es nesapratu - runa bija stipri lauzīta un saklemmējusies.
Ja es ticētu Dieviņam vai vismaz planētu novietojumiem, tas noteikti būtu trāpīgs atgādinājums no augšas par to, ka citiem klājas grūtāk. Bet, tā kā neticu nekam no iepriekš minētā, manā blociņā tas arvien ierakstās kā "nejaušība" vai "atkārtota nebijušu sajūtu restaurācija".

Ceru, ka tiks mājās.

Sagūlušas biezas bezmiega naktis.

Šeit nekas jauns, it kā viss zināms, bet lieku reizi trāpīgs (un sāpīgs?) atgādinājums man, tev, mums visiem par to, cik grūti ir pārraut spoguļošanās ķēdi.

Atliek nebūt mājās četras dienas, kad mazais zirneklīc jau iekārtojis sev māju uz vienas no sienām un mazs mazītiņš kukainīc ar garu snīpīti rāpo pa manu laptopu. Viņš apvēlās uz muguriņas, bet es uzstutēju viņu atpakaļ uz kājām. Lai rāpo vien savās darīšanās. Man vietas pietiek.
Par kodēm pat neizteikšos, tās šeit bezkaunīgi mājo arī manā klātbūtnē.

Neskaitot augstskolā un pašmācības ceļā apgūto basic anatomiju, es par cilvēka ķermeni jeb, pareizāk sakot, tā izturības mēriem, protams, zinu gauži maz. Taču, skatoties The Revenant , es lielāko daļu pavadu vienā izbrīnā, cik (un vai tiešām?) viens cilvēka ķermenis var izturēt - i mean, literally - viņa miesa ir uzplēsta teju visās iespējamās vietās, tai skaitā, viņam ir caura rīkle (eu, vispār var tā būt, ka viņš dzer ūdeni un tas ūdens viņam pa kaklā uzplēsto caurumu tek ārā? Bet šamējais dzīvs un vēl uzkož atrastu maitu). Un tad viņš tāds burtiski saplēsts nepārtraukti atrodas aukstumā, vairakkārtīgi izpeldas ledus aukstā upē un neko - dzīvs! Filmā tas neparadās, bet wiki stāsta, ka uzplēstās brūces no gangrēnas viņš pasargājis, izmantojot kāpuru terapiju (kāpuri izēd pūstošo miesu). Vēl viņš krīt no baisa augstuma, bet nenositas (fortunate event).
Vispār nebija baigi interesanti.
Pa tam lāgam i-ārēs jau klejo svaigākais joks par Leo Oskaru nedienām: Leo&Lācis

Atcerieties sirdi plosošo mākslinieces Marinas Abramovičas tikšanos ar savu mīļoto Ulay pēc n'tajiem gadiem viņas mākslas projektā? Video, kas visiem pēdējiem 21.gs. romantiķiem deva apstiprinājumu, ka, jā, īsta mīlestība pārdzīvo laiku, atstatumu un ko tik vēl ne. Nu, ko, mani mīļie draudziņi, laiki mainās un ir šis tas tomēr spēcīgāks par mīlu. Ulay velk Marinu uz tiesas zāli, jo, rau, viņa viņu kopīgi radītos projektus un darbus saucot tikai par savējiem. Attiecīgi viņam dālderi par to kontā ripojot stipri par maz.

Jāredz.

HUMAN