Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - dzīve, dzīvīte

Absurdi vai varbūt skumji, cik ļoti nākas sevi pārvarēt un piespiest, lai pasniegtu roku un palīdzētu piecelties uz ielas lietū pakritušam onkulītim tik tāpēc, ka viņš nedaudz dvako pēc urīna. Viņš noteikti nebija cilvēks bez konkrētas dzīves vietas, bet smakas vienmēr atbaida.
No ātrās palīdzības atteicās, lai gan šķita ļoti sasities. Nosēdināju turpat, pieturā, ar lietussargu virs galvas, pret kājām atstutējot viņa supernetto maisiņu, kurā nekā daudz nebija. Uz jautājumu, vai mājas tālu un vai nevajag, kā palīdzēt, īsti neatbildēja vai arī es nesapratu - runa bija stipri lauzīta un saklemmējusies.
Ja es ticētu Dieviņam vai vismaz planētu novietojumiem, tas noteikti būtu trāpīgs atgādinājums no augšas par to, ka citiem klājas grūtāk. Bet, tā kā neticu nekam no iepriekš minētā, manā blociņā tas arvien ierakstās kā "nejaušība" vai "atkārtota nebijušu sajūtu restaurācija".

Ceru, ka tiks mājās.