Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Skriet ir neizsakāmi garlaicīgi un man nepatīk, bet ļoti patīk tā sajūta pēc tam.

Ok.... es esmu ziemeļnieks jeb, pareizāk sakot, sezonu maiņu mīlošs īpatnis. Es pat nevaru izstāstīt, cik nenormāli man besī, ka oktobra beigās Vīnē gaisa temperatūra pa dienu aizvien sasniedz 20-22°C. Kaut ko labāku (+7-10°C) beidzot sola nākamnedēļ. Ja ir sezonas, tad ir, nevis kaut kāds šitāds sūds.
Detroitā bija labāk (bet tur, protams, viss bija labāk).

Dzīvoklī virs manis pirms kāda mēneša ievācās jauns iemītnieks - retrīvera tipa suns. Wow. Vienkārši wow. Es nekad iepriekš nebiju iedomājusies, ko nozīmē, ja pa lidlauka izmēra dzīvokli joņo šāda izmēra zvērs. Tas troksnis, maigi sakot, ir visai baiss. Sāku bezmaz ilgoties pēc saviem kaimiņiem, kas tur mita iepriekš - operdziedāšanas studiju audzēkņiem.

Daži spēlē visādas jancīgas virtuālās spēlītes, lai krātu visādus jancīgus punktiņus. Man ir šāda spēlīte IRLā. Kā iepirkties tā, lai sakrātu pēc iespējas vairāk ceturtdaļdolārus? Tās ir vienīgās naudiņas, kas tuvējā apkārtnē der veļas mazgāšanai, un vienai reizei vajag veselas sešas. Par nožēlu jāatzīst, ka pēdējais mēnesis man punktu vākšanā ir bijis īpaši neveiksmīgs, kā rezultātā gultas veļa kā netiek, tā netiek pie mazgāšanas.

Es šo rakstu ļoti lēni ar trīcelīgiem pirkstiem, jo termometra stabiņš laukā jau noslīdējis līdz -15C un slīdēs uz leju vēl vairāk. Apkures sistēma... Nu, ir kā ir. Kad bija ap nulli, kurināja bez mitas un sviedrēja mūs laukā. Tagad kaut kā skopi.

Universitāte sniega un upd: aukstuma dēļ slēgta līdz ceturtdienai piektdienai.

Bet vēl man ļoti gribētos iet sēnēs, un, ja sēņu neatrastos, tad es raudzītos un priecātos par sūnām, ķērpjiem, papardītēm un visādām dzīvām radībām. Un pēc kādām astoņām stundām censtos dabūt laukā no meža Boženku - viņa ir trakākā sēņotāja šaipus Reinas, goč pendel.
Ogotāja gan es nekad dižā neesmu bijusi. Atmiņā iespiedušās pāris reizes ar amammu mellenēs, gaidot, kad vīri pārnāks mājās ar medījumu (īstu, ne metaforisku). Un vēl bija tā reize ar apapu un amammu izcirtumā, kad gājām uz meža avenēm. Bija nenormāla sutoņa un pilns ar aklajiem dunduriem, bet mūsos bija spīts, arī man, sīcim, ka jālasa, kamēr krīt, jo būs taču aveņu zapte. Iespējams, no tās reizes avenēm tapa arī kāds bidons aveņu vīna, kuru dzēra no špicglāzītēm un kurā man pat atļāva pamērcēt pirksta galu. Salds.

Man bibliotēkā ir mana mīļākā vieta. Taisnību sakot, visās bibliotēkās man ir vismīļākās vietas, un, ja tās ir aizņemtas, es kļūstu viegli nervoza. Apsēžos un strādāju citā, bet piemetas kaut kāds nervu tiks un es visu laiku čekoju, vai nav atbrīvojusies MANA vieta.

Citās ziņās: atgādinājums par neapturamo laika plūdumu - manam klasesbiedram ir sirmi deniņi.

Tā vien šķiet, ka Cēsu alus ir stingri nolēmis darīt visu, lai vairs netiktu asociēts ar sūdīga, suslsveidīga, žļurgaina alus ražošanu. Tas gan nenozīmē, ka tā ražošana ir pārtraukta. Taču ne velti ir krietni paplašināts arī produktu klāsts. Un var jau būt, ka tikai man tā šķiet, bet salīdzinoši svaigi tirgū laistajiem produktiem Cēsinieks nemaz necenšas pa priekšu bīdīt savu Cēsu alus zīmoliņu, tā vietā to nobāž krietni neredzemā vietā. Piemēram, par šo limpeni , mana mazmāsīca domāja, ka tā ir igauņu ražojums. Garda, nekāda vainas, tāds drusku sliktāks Baikāls, toties kas par hipsterīgu pudeli! Dzer tādu un dungo līdzi Ewert and the Two Dragons! Saņēmu arī ieteikumu pamēģināt jaunos alus, no kuriem kadiķis nav garšots un nevelk, brūklene ir sūds, bet vīgrieze vismaz pagaidām ir garda. Bet lūgums pievērst uzmanību, ka beidzot, beidzot arī līdz Cēsiniekam ir aizgājis latvju (sūdiņu) zīmju trends un arī tur, protams, Cēsu etiķete pagalam neiederas - ilgi gastronoma plauktos pētīju, kas atbildīgs par šo brūvējamu. Taču visvairāk vēlos vērst jūsu uzmanību uz šie produktiem. Dzīvesstila dzērieni! Dzīvesstila dzērieni, es atkārtoju. Es gārdzu, mani mīļie, galvu atliekusi.

Tirgū gandrīz viss, arī piens , ir lētāks nekā bodēs. Nopirku par 0,79 eur. Tajā pašā laikā sastapu arī bozena jau minētos slavenos Turcijas kabačus aļa cukīni par 7 eur/kg. Tiem pat nebija klāt eko šmeko bio zīmīte. Nea. Nekā. Es saprotu, ka nav sezonas, bet "Kabači 7 eur/kg" nevar atredzēt. Tas ir pašā saknē dziļi nepareizi.

Jūs taču arī esat ievērojuši satraucoši-satriecoši nepatīkamās piena cenas, vai ne?

Pa tam lāgam man e-pastos (darba + privātajā) dienas laikā iebirstošās vēstules nu jau sasniegušas tādu apjomu, ka man jau sāk drusku viss raustīties.

Bļaģ, Dieviņ, atdod normālu ziemu.