Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Jā, šī ir mana pirmā reize uzvalku pilsētā un es tajā iemīlējos, kolīdz spēru pirmos soļus ārpus metro. Ar mani tā notiek reti - nu, iemīlēšanās jebkamā, tai skaitā pilsētās. Bet, lai nu kas, es vienmēr visai ātri zinu - būs vai nebūs (aršana, patikšana, sauc kā gribi, manu mazo draudziņ). Jā, jā, man patīk daudzas pilsētas, daudzās gribas atgriezties, bet visur kā tūristam. Toties Briselē ir viss, lai es pirmo reizi skaļi atzītos - šī ir pilsēta, kurā es varu iedomāties sevi dzīvojam.
Un, kamēr LV pirmais sniegs, šeit laiks kā jūlijā - +15-16 :))

Es esmu no tiem cilvēkiem, kurš bez speciālas piedomāšanas krūzīti vienmēr noliks blakus krūžu paliktņiem.

"Katrs, kuram mājās ir kaut viena zaļa puķe, zina, ka visas problēmas sākas ziemā, kad dzīvokļos pieslēdz apkuri", dzied Jānis Lācis, par pamatu dziesmas vārdiem izmantojot 1997.gada Teklas Šelteres "Dienā" publicēto rakstu.
Nudien puķēm netīk centrālapkure, "tās nīkuļo un dzeltē acīmredzami", un, neskatoties uz visiem apkures labumiem, arī cilvēkam drusku tā netīk - mājās nudien ir ļoti sauss gaiss, ka atcerējos pat savulaik TV Shop'ā reklamētos gaisa mitrinātājus. Sajūta, ka mana labā sejas āda izžūst un novecē.

Dārgie draudziņi!

Es vēl aizmirsu pastāstīt, ka vakar piedzīvoju uzlidojumu. Raugi, lavierējot starp etiķainiem purniņiem gar centrāltirgus paviljoniem, pār zonu laidās prāvs pulks kaiju un, jau pirms viņas bija sasniegušas mani, es iztālēm dzirdēju smagnējus "pļek", tsūuuuuuu "pļek", tsuuuuuuu "pļek". Saprazdama, ka viņas strauji tuvojas man, es slaikos lēcienos pievārēju dažādas šķēršļu joslas (lasīt: peļķes), sarāvos cik maza vien varēju un strauji pieplaku pie piena paviljona mūriem. Uzlidojums bija beidzies. Tiku cauri ar tikai vienu baltu zīmogu plecs rajonā.
Šorīt no rīta man uz galvas diezgan sāpīgi uzkrita divi kastaņi. Man liekas, pasaule ar mani komunicē visai neierastos veidos un tas viss noteikti kaut ko nozīmē.

Es domāju, ka elle ir tad, kad ir mūžīgas iesnas.
Darbā nav neviena vesela. Visi visus saprot.

P.S. Es neesmu īpaši kāra uz saldumiem, bet es pasludinu šīs par savām mīļākajām konfektēm "Reese's peanut butter cup".
Orgasms mutes dobumā, goč pendel. Rīgā jau nevar nopirkt, ne?

UPD. Stokmanā neatradu. Riktīgi bēdīgs :((

Es, protams, saprotu, ka ar mums runā Kosmoss, un vispār mēs visi esam The Blanket, jo kā gan citādi lai izskaidro, ka katrā piecgadē 2/3 jauno vecāku ir vienisprātis, ka vārds x ir tieši viskaistākais uz pasaules, kā dēvēt viņu atvases. Šobrīd vārds x, šķiet, ir gustavs, ernests, nora, dārta, rūta un sākas viss no gala.

Bet vakars šodien tāds, ka gribas atzīties mīlestībā itin visam - tam sīkajam lietum, kas pakšķina pa palodzi, vējam, kas atceļā sabojāja manu frizūru, cilvēkiem par to, ka viņi ir blakus, grāmatas asajām malām, milzīgajam garkājodam, kas piesēdis uz manas istabas sienas, baltajiem dzidrajiem lielajā metāla bļodā, kāda nezināma cilvēka vieglajam pirkstu slīdējumam pār ģitāras stīgām, mirtei mazajā podiņā...

Ai. Tā reizēm uznāk un pāriet, tik ātri un lēni bez gala.

Man bija ļoti buržuāzisks vakars. Tātad es šodien macījos spēlēt golfu. Es, protams, jau pirms tam zināju, ka tas ir daudz grūtāk, nekā izskatās. Bumbiņa drusku lidoja gan (apmēram katru ceturto sitienu; varbūt). Ja turpmākās pāris nedēļas uzsistu ik dienas pa pāris simtiem, gan jau progress būtu :)) Bet vispār. Un, jā, es to pateikšu skaļi. Golfs (atškirībā no hokeja, manas pirmās mīlestības mūžā) nekad nevarētu būt mans sports. Man, goda vārds, traucēja krūtis. Satvēriens, vēziens un sitiens ir pilnīgi citādāks nekā hoķim, un šeitan viņas abas drusku par daudz bija manu roku ceļā, jo sevišķi uz tālajiem sitieniem. Es esmu par pupainu golfam!!!!
Vēl es pabiju daudzinātajā Rocket Bean Roastery jebšu tiem, kas nevar atcerēties visu to penteri (es, piemēram, nevaru) - vienkārši Grauzdētavā. Es gribētu cīši jo cīši paspiest roku interjera dizainerim - man pilnīgi nokaitināja tas, cik ļoti tur viss gaumīgi un pārdomāts, un skaisti, tāds rusty ar glances piesitienu tieši vietā. Laba kafija, super duper aperol spritz, gards ēdiens, no kura sanāk lielisks instagramm food porn (padoms visiem šādu izdarību cienītājiem) un, protams, paliek tukšs vēders. (Jā, man tomēr ir iebildumi pret tām mazmazītiņām porcijām ar pāris mērču triepieniem pār šķīvja maliņu, apzinoties, ka es acīmredzami neko nesaprotu no estētiskā baudījuma un elitārisma kā tāda, jo aizliegums golfa laukumā polo krekliņa vietā nēsāt t-kreklu (uz iesācējiem neattiecas), jo tādējādi tiek pazudināta sporta etiķete un nojāta diena visiem pusmūža kungiem sniegbaltajās sporta zeķēs, manām acīm ir tomēr sasodīti nepārliecinoša.)
Arlabunakti, dārgie draudziņi!

Atliek nebūt mājās četras dienas, kad mazais zirneklīc jau iekārtojis sev māju uz vienas no sienām un mazs mazītiņš kukainīc ar garu snīpīti rāpo pa manu laptopu. Viņš apvēlās uz muguriņas, bet es uzstutēju viņu atpakaļ uz kājām. Lai rāpo vien savās darīšanās. Man vietas pietiek.
Par kodēm pat neizteikšos, tās šeit bezkaunīgi mājo arī manā klātbūtnē.

Kad mājās ir tikai kukurūzas pārslas, bez piena, bet ēst gribas.

UPD. Apēdu. Tagad mājās nav pat to.