Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Dārgie draudziņi!

Pamētājiet, lūdzams, idejas, ko dāvāt brašam 1 gadu vecam jaunēklim uz krustabām (kas ir tajā pašā dienā, kad viņa dzimšanas diena)? Dāvanai jābūt kopīgai no 6 topošajiem krustvecākiem.

Es esmu festivālu izteikts nemīļotājs. Pat tad, ja tur uzstājas sirdij un ausij makten tīkami ārtisti. Šajā sakarā šobrīd izjūtu nelielas ciešanas par Pozīti (šitik čīzīgi to nodēvēja viens no maniem mazmāsīcēniem, neatceros, Līžele vai Agņeška, bet viņām arī "OK" как пишется, так произносится, ej nu sazin) - tur būs kādas 3-4 muzikālās apvienības, pie kurām es drusku mēdzu vīterot, bet saņemties aizbraukt es tik un tā nevaru. Saskaitot plusus / mīnusus, mīnusu tomēr vairāk. Ok, ok, ja tur būtu Nick Cave, tad gan es brauktu un paciestu visu, kas nāktu pār manu galvu. Viņam pieder mana sirds, mūžīgi mūžos, āmen.
Būsim godīgi - lai izturētu festivālus, jābūt konstantā reibonī un paplašinātā apziņas stāvoklī (vielas pēc jūsu izvēles).
Galvenās festivālu problēmas ir:
1) pūlis un burzma ilgāku laika periodu ("ilgāku laika periodu" = tāds, kas pārsniedz vienu vakaru). Šī ir galvenā un lielākā problēma. Rīgas svētku laikā ierasti mani atradīsiet dezertējušu ārpus Rīdziņas, kaut kur koka pavēnī. Koncerti neskaitās, jo vienu vakaru jau var paciest daudz ko, turklāt nebūsim, Bļanniņ, nu radikāli, ir jau ir arī pūļos brīnišķa kopības sajūta! Brīnišķā kopības sajūta parasti nudien ilgst vienu vakaru, jo ir tā labā sajūta, ka varēsi pārnākt savās mājās. Bet, raugi, festivālos tā mīcīšanās un berzēšanās un savas telpas pat ne ierobežosana (ierobežošana notiek katru mīļu dienu, pasperot kāju ārpus dzīvokļa sliekšņa), bet sazipošana. Drīz vien attopies ar svešiem īpatņiem dalot dažādas intīmas detaļas - sākot ar kāsīšiem, beidzot ar ķermeņa fluīdiem un klozetpodiem. Un tā vairākas dienas. Un tāpēc jādzer. Citādi tak to nevar turēt!
2) netīrība. Jā, man ir problēma - man patīk komforts. Bet gulēšana teltīs, kas atrodas cita citai tik tuvu, mazgāšanās dušās, pirms kurām vienmēr ir sajūta, ka drošības pēc jāietinas pārtikas plēvē, lai kaut ko nesaķertu, jau pieminētie klozetpodi utt. Āāāāā, šis viss man izraisa zosādu un nīgrumu. Un jau atkal - pret nīgrumu nākas pastiprināti lietot ze vielas. Nekāda baltrocīte nekad neesmu bijusi, i zivis varu notīrīt un izķidāt, i visādus citādus šmucīgus darbus veikti, tikai pēc tam iedodiet man dušu. Bet braucienos, pārgājienos man ģeldēs, protams, jebkura ūdenstilpne. Teiksiet, festivālos, parasti arī tuvumā ir kas līdzīgs? Jā, ir. Iekrāsojies jau maigi dzeltenā tonī. Vārdu sakot, man allažiņ ir sajūta, ka pēc festivāliem es pārbraukšu mājās ar kādu jaunu mājdzīvnieku, piemēram, Escherichia coli. Visu pasliktina, protams, arī tas, ja Pērkontēvs sadomājis lietainus laikapstākļus. Dubļi, ziniet, nav automātiski Vudstoka. Bet es arī Vudstokā droši vien būtu sēdējusi kā grumpy cat, beigās dzērusi visīti vienītī un gajusi gulēt plkst. vienos.
Šajā sakarā gribēju atzīmēt, ka Komēta bija manai gaumei piemērots mazfests. Lēšu, ka vidēji nebija vairāk par 1500 - 2000 purniņiem. Naktī patīkami varēja aizvizināties mājās ar Knakts Autobusu par visiem zināmiem 1,15 ērikiem, tad vēl plkst. 04:00 paspēt ieiet Rajona nakts bodē, lai nopirktu brokastu tiesu. Vai nav jauki, ko?
Rindu festivālā prakiski nebija, pūcīte zvirbulim kājas nenomina, atmosfēra ļoti ģimeniska. Visur radi, draugi, paziņas - lielākā pūlī viņi vienkārši nebūtu ieraugāmi, kur nu vēl runājami. Satiku tikai vienu veco brūtgānu, kur ienaids, kam rimt, nekad nav bijis - bučas uz vaigiem, jauki patērzējām, jauki padzērām dzērienus. Mēļo, ka lekcija bija laba (pai, pai, Blanniņ).
Gadījās arī tā, ka brīdī, kad stūķēju mutē kaut kādu vegāno burgeru, kas, jāatzīst, nebija sūdīgs, pienāca klāt persona un jautāja: "Tu esi Bļanna, vai ne? Bļanna Baklažanna?" Noriju kumosu un pamāju ar galvu, ka esmu gan, jā. Viņš priekšā nestādījās, šī cilvēka nosaukumu es ieguvu drusku vēlāk. Viņš esot dzirdējis vairākas manas lekcijas, ieskaitot šo te, Komētā. Viņš arī esot antrop., tikai no pretējās akadēmiskās nometnes. Tā nu viņš piedāvājās izrādīt cietoksni un drusku par to pastāstīt, par ko es biju visai pateicīga, jo nebiju izpildījusi informatīvo mājasdarbu. Stundas gāja, un attapos es, ka jaunēklis ir drusku "piešmugulējies" mums klāt. Man liekas, viņš gribēja drusku draudzēties, jo pēc cietokšņa apskates, viņa sejā atpazinu nelielu vilšanās izteiksmi, kad es apvienojos ar saviem radiem, draugiem, paziņām un vispār nekādā veidā nebiju ieinteresēta izstaigāt cietoksni vēlreiz, šoreiz pa tumsu.
Es ceru, ka Komēta nāks arī pēc gada. Es pat pieciestu, ja tur būtu paredzētie 3000 tūkstoši īpatņu. Bet vairāk gan, lūdzu, nē.

Kaut kā mēs tur vakar vīnu tā drusku pavairāk iemalkojām. "Opā, ir jau plkst. 11:00, rīt darbi", es vienu brīdi attapos. Bet K. no vīna kambara, aizrautīgi cilādams krājumus, tik pabļauj: "Nu, es paņemšu tagad vienu tādu interesantāku, krēmīgs un smaržo pēc ķimenēm!" Un smaidīgs nāk un lej jau glāzēs. Trešais vīns, sarunas, ze saturīgās, dzirkstī. Nākamās dienas darbi liekas tāli, kā jau tas vasarā ierasti notiek.
Dzīve tāda laba, vai ziniet.

Kāpēc man neviens agrāk nepateica, ka brīnišķā tomātu zupa top vēl brīnišķāka, ja tai pievieno šķipsniņu kanēļa? Halō! Tieši tas, kā trūka.
Taisnības labad jāsaka, ka mana tomātene tomēr nav uz pusi tik garda kā boženas. Es domāju, pie vainas mans vispārējais kūtrums uz gatavošanu. Runā, ka meistarību nodzert nevar, tomēr regulāras prakses trūkums gan liek par sevi manīt. Es te nesen pagatavoju ko tik negaršīgu, ka visu izmetu ārā. Ēdiena negaršīguma pakāpei esmu novērojusi arī saistību ar izsalkumu. Jo izsalkušāka, jo nepacietīgāka un steidzīgāka, jo negaršīgāk. Lūk. Kanēlis tātad. Kur es biju agrāk.

P.S. Kreses (neēdamās, bet tādas, uz kurām tik vien, kā raudzīties un priecāties par to daiļumu) tagad stiepjas par vismaz 1 - 1.5 cm dienā. Amazing!

Dārzā viss labi. Mūs šodien apciemoja mūsu kaimiņi, kas atnesa bērzu sulas, kā arī rižais runcis un raibā kaķenīte. Šķiet, ka arī Mārtiņš un Ligita* mūs jau atkal šogad pagodinās ar savu klātbūtni un, iespējams, pat ar bērniem.
Neko daudz mēs neizdarījām (bet nav arī tā, ka neizdarījām neko), tas tomēr vairāk izvērtās par retrītu un vienas dienas brīvestību, kad var iedzert piebaldzēnu un brengulīti, pūkaino, sākot jau no 11iem priekšpusdienā.
*gulbju pāris

Pirmo reizi pēc ziemas uzsēst mugurā savam rumaciņam ir tomēr sasodīti orgasmiski.

Šis rīts neiesākās labi. Pusaizmigušā stāvoklī pēdējā svaigā piena lāsīti es pielēju nevis pie kafijas, bet gan izlietnē. Pati nesapratu, kā tas man nelabi izgadījies, paliku uz pauzes. Sametās sevi drusku žēl.

UPD. Tā saulīte aiz loga dziedē manas brūces, gočpendel. Nu, skaisti!

Es vispār pat nespēju iedomāties, ka kaut kas TĀDS ir iespējams! No februāra man būs elektroenerģijas cenas SAMAZINĀJUMS no 0,06834 uz 0,06434 EUR/kWh!!!
Dzīve, vārdu sakot, iet uz augšu.

Kad astoņos no rīta vēl nevari trāpīt pie dzīvības uzturošo kafiju orālajā atverē un tas viss dievu dzēriens nenovēršami līst pār tavu, kā sākotnēji iedomājies, skaisto, tīro kleitu, lieli dekoltē ir tieši tas, ko vēlies. Paņem mutautiņu, noslauki krūtežu un visas pazīmes par šitentādu neveiklu izdarīšanos kā nebijušas. Gatavs performēt.

Ja labi grib, tad sievietes rokassoma spēj sevī ietilpināt:
datoru 15,6"
lietussargu
kurpes, augstpapēžu (papēži ir svarīgi, tie aizņem vietu)
jaciņu, plānu
~ 3 cm biezu ārtikļu čupiņu
maku, lielu
kosmētikas maku, vidēju
lieku vešiņu (komplektācijas apakšdaļai)
visādus sīkumus (atslēgas, telefons, košļenes, pildspalvas, tamponi utt.)

Un tad, kad augumā tik necila (bet visādi citādi, protams, izdzīvotājas tipa (jo neies jau atzīt un izrādīt savu vājumu)) būtne šitento ir staipījusi līdzi augu dienu, pa ceļam uz mājām vēl ieejot veikalā un pie tirgus nopērkot klinģerīšu pušķi, jo onkulītis, kas tās pārdeva, izskatījās tik ļoti skaists un jauks, viņa vakarā ir pelnījusi....kakao. Jā.