Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Ieraugu ziņu, ka Kuldīga veido vēsturisku dārzu, spiežu, protams, saiti, jo baigi interesē. Un beidzot, beidzot es uzzinu, ka dzeltenā puķe, ko vienmēr esmu gribējusi dārzā un kas visiem citiem ir, tikai mums nav, un ko es vienmēr saucu par "kūtspakaļas" puķi (taisnības labad jāpiebilst, ka tās es saucu kādas trīs dažādas deltenas ziemcietes) ir nevien cits kā SKARBĀ SAULESACTIŅA (Heliopsis scabra)! Nu, kur šitik smuku nosaukumu iedot puķei! Bāc. Nakts prieks. (Ir 4:22 no rīta, šonakt neguļas, lasu par puķītēm).

Ja vēl kāds man varētu pateikt, kā īstenībā sauc vēl vienu "kūtspakaļas puķi", ko es no tantes nopirku kā "vecpuisi", es priecāšos. Vecpuisis ir pildīts, augstāks, stumbri ļoti līgani - vējā un lietū liecas un sagumst, vienmēr jāliek augstas stutes, lapas atšķirībā no saulesactiņas, ir šķeltas. UPD: šķeltā rudbekija! Mums ir uzvarētājs! https://www.baizas.lv/plants/2835

Un tad vēl ir saulesactiņai līdzīgas, bet brūni-rižas (ne rudbekijas, rudbekijas man ir un tās es zinu). Nu, jūs zināt, noteikti! Tādu man arī nav, bet ļoti gribas. Kā tās saucas? UPD. Vai tik nav helēnijas? Šķiet, ir arī dzeltenas.

https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/pilsetvide/01.10.2023-kuldiga-veido-vesturiska-darza-piemeru.a526057/?utm_campaign=soc&utm_medium=Ebox&utm_source=Twitter#Echobox=1696183560

20 l ābolu sulas.

Mazpilsētā ir dziļš klusums. Tik piesātināts, ka šķiet grēks klausīties pat mūziku. Vienīgi strazdu bari ik pa laikam veic uzlidojumus uz vīnogām. Viņi jau mums palīdzēja tikt galā ar dilemmu par to, vai taisīt ķiršu sulu vai vārīt zapti. Kamēr domājām, kokos nebija palicis neviens pats ķirsītis - tik ļoti neviens, ka izskatījās, ka kāds cītīgi nolasījis.

Gauja drusku viļņojas. Dažās sētās cilvēki ko cītīgi kurina vai grābj lapas.

Man ļoti patīk gadalaiku maiņas. Tāda smeldzīga romantika. Ilgas. Cikliskums. Ritms. Šogad rudens atnāca daudz ātrāk - es to zinu, jo fotografēju dārzu. Pirms gada šajā laikā vēl nebija bijušas salnas, dālijas nebija vēl nobrūninātas, bet samtenes turējās vēl ilgi, līdz uznāca pamatīgs dzestrums, kas grauž nost pirkstu galus.

Man patīk, ka Mazpilsētā līst. Patīk arī, ja līst rudens drēgnumā un tumsā.
Svaigi palagi un segas pārvalki liek iekortelēties vēl dziļāk. Ja varētu gulēt, būtu pavisam labi.
Pamazām zied lilijas. Ilgus gadus mums bija pazudušas dzeltenās Volkova lilijas, ko amamma loloja un kurām bija manu vecvecāku vārds. Un, tavu brīnumu, šogad ir! Mēs pirms dažiem gadiem uztaisījām liliju bērnudārzu - dobīti, kurā sabakstījām tādus mazus lilijēnus, nez no kurienes uzradušos. Lūk, šī gada pavasarī es dobē pie prāvajām beidzot ieliku arī dažus lielākos bērnudārzniekus. Un, re! Divas no tām ir bijušas manu vecvecāku Volkova lilijas. Tas mani kaut kā dziļi saviļņoja. Skatījos, pasmaidīju, mazliet skumji, bet arī pateicīgi.
Mani reti kas dara tik priecīgu un pat laimīgu kā puķes un citi stādi dārzā. Dārzs ir mazā, haotiskā paradīze.

P.S. Ja pēc 20-30 gadiem vēl būs facebook, es būšu tā sieviete, kura profilbildē ir liegi pieglaudusies kādam jasmīna vai rožu zaram, vai varbūt pozē uz dāliju fona.

Visticamāk, pretīgākais dārza darbs ir pēc lietus mehāniski nolasīt Spānijas kailgliemežus. Maukas, sēž jau manās samtenēs un rij nost. Nekas, nekas, iesālīju, muahahahaha!

Ilgus gadus mums bija kurmji. Varbūt pat ūdensžurkas, kas mauroja visu dārzu tā, ka papļaut nevarēja.
Šogad no kurmjiem ne miņas. Varbūt tāpēc, ka mums zem šķūnīša dzīvo lapsa, bet varbūt pat vairākas. Redzējusi neesmu, bet zem šķūnīša jau ir izveidota ala ar vairākām izejām. Un lapsa ir ļoti nekārtīga: tur regulāri mētājas svaigi un ne tik svaigi dzīvnieku skeleti, pie alu izejām viņa ir konkrēti ārdījusies (izmētātas pagales, viss uzrakts), parādās arī mazi rakumi, bet kaimiņienei viņa zog apavus!
Diemžēl kurmju neesamība ir atnesusi zemesvēžus (ak, kungs, cik pretīgi radījumi). Atdodiet man kurmjus! Es jau redzu pilnīgu postažu to zemesvēžu dēļ.
It kā jau tāpat viss nebūtu slikti, ar katru gadu arvien vairāk ir arī Spānijas kailgliemežu - cīņa ar viņiem maksā 12 EUR par 500g limacīda. Viņiem tas garšo, bet viņi nezina, ka tā ir pēdējā maltīte, muahahaha. Limacīds nekaitējot nekādiem citiem lopiem, kā vien kailgliemežiem. Vai nav superīgi? Tikai superīgi dārgi, jo cik tad var nokaisīt ar 500g...

Dārzā auksts (+10C), pil no visiem stūriem, drēgns, tumšs. Toties viss zied un plaukst. Ābeles ir pilnā plaukumā - tik spēcīgas un maigas vienlaikus, kļavām lapas pa divām dienām pastiepušās par vairākiem centimetriem, zāle aug griezdamās. Ārā viss smaržo, grūti atraut nāsis.
Iekūru krāsniņu, uztaisīju cigoriņu dzērienu, palīdu zem segas ar grāmatu.

Vislielākā romantiķe es esmu dārzā. No aprīļa, līdz ar pirmajiem krokusiem, līdz pat oktobrim, kad zied mārtiņrozes un miķelīši, man lielākoties domas grozās ap to, kas šodien būs izplaucis. Un tad es eju pa dārzu kā tāda māmuļa un noglāstu katru maigo lapiņu, kas vēl vakar tikai bāza laukā savu sānu, un priecājos par katro mazo ziedu. Jā, jā, es arī runājos ar augiem. Man ir arī žēl nīkuļojošos augus, nekā praktiska manī nav, tāpēc droši vien arī bieži daudz kas neizaug. Tā, piemēram, plūmi, kas pie mums auga jau no 2016.gada, toreiz arī jau pirkta kā brāķēts stāds, jo bija līks, un kas aizvien nīkuļoja un neizrādīja ne mazākās pazīmes par to, ka kādreiz varētu būt augļi, es beidzot saņēmos izrakt un tās vietā iestādīt jaunu, spēcīgu stādu. Bet vai es to izmetu? Nē. Žēl. Bet izliku bāreņos uz ceļa. Proti, iestādīju upmalā, devu iespēju. Vispār mēs to upmalu paši esam labi sastādījuši. Ir divas skaistas manis stādītas kļavas, maza lazda, kādi trīs mazi ozoliņi, boženkai eglītes, tad ceriņi un jasmīni no vecvecākiem. Tagad man jāizdomā vieta mazam bērziņam, kas iesējies mums dārzā. Būšu veca un koki būs lieli. Skaisti. Tāds dzīves gājums caur kokiem.
Dārzs šogad aizvien haosā, jo ziemā mainīja mājai jumtu, tagad veco jumtu paši kurinām, bet dārzs vēl pilns ar dēļiem. Un tā aukstuma dēļ arī sasēts viss tā vēlāk, bet gan jau, gan jau. Un pirmā siltā nakts :)

Bet Mazpilsētā ne vēja pūsmiņas, ne stiebriņš nenotrīs. Viss kluss un mierīgs, vien varžu kurkstēšana tuvējā attekā.
2017.gada 12.jūnija ieraksts par dārzu atgādina, ka togad mēs jasmīnus un pojenes vēl tikai gaidījām. Bija drēgns un lietains, viss izzauga novēloti, kabači toreiz noprotestēja to, ka vasara noprotestēja viņus, un neražoja it nemaz. Bet pirms gada viņi gozēja saulē ne tikai savus apputeksnētos sievišķos ziedus, bet arī bagātīgo ražu. Bet ar kazenēm viss bija otrādi. Pagājušā gada sausumā ogas nomira vēl zaļas.
Vasariņ '19, ko dosi, ko ņemsi šogad?

Mazpilsētā šodien ļoti drēgns. Prasās iekurt krāsni un apaut vilnas zeķes. Toties šeit ir klusums, komforts - pieklusinātā laimība.
Ārā pil no visiem pakšķiem, bet vakar iestādītās samtenes par šādu klimatu šķiet visai apmierinātas - iedzīvošanās periodā karstā saule un sausums galīgi nelīdz.
Dārzā dominē rozā un violetais tonis - sākot ar veco mūžzaļo rododendru, beidzot ar trauslajām lauztajām sirdīm. Vakaros maigi smaržo saldā mīlestība (piekritīsiet taču, ka šis nosaukums ir daudz atbilstošāks un jaukāks par "smaržīgo sausserdi"?). Vakar uzziedēja pirmie īrisi - stalti un spēcīgi. Dārza stūrī izpletušās magones jau pārplaukušas un atgādina krāšņas, valšķīgas dāmas brieduma gados ar dziļiem, formīgiem dekoltē. Drīz būs jasmīni.

Dārza miers disonē ar iekšējo nemieru par darba gūzmu, kas nospiež plecus un prātu. Un vēl man ir pilnīgi vienalga par ostapenko, biedriņiem un dukuriem. Nulle emociju. Tā vietā es varu vakaros klausīties dzeguzi, vērot, kā pa milimetriem ir paaugušies stādiņi, un justies laimīga. Tikai tie darbi, kas nospiež plecus un prātu. Izdzīvot, izturēt līdz jūlija vidum un tad iegulties samtenēs un izplaukušajās rozēs.