Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - koki un citas (sirds) lietas

Vislielākā romantiķe es esmu dārzā. No aprīļa, līdz ar pirmajiem krokusiem, līdz pat oktobrim, kad zied mārtiņrozes un miķelīši, man lielākoties domas grozās ap to, kas šodien būs izplaucis. Un tad es eju pa dārzu kā tāda māmuļa un noglāstu katru maigo lapiņu, kas vēl vakar tikai bāza laukā savu sānu, un priecājos par katro mazo ziedu. Jā, jā, es arī runājos ar augiem. Man ir arī žēl nīkuļojošos augus, nekā praktiska manī nav, tāpēc droši vien arī bieži daudz kas neizaug. Tā, piemēram, plūmi, kas pie mums auga jau no 2016.gada, toreiz arī jau pirkta kā brāķēts stāds, jo bija līks, un kas aizvien nīkuļoja un neizrādīja ne mazākās pazīmes par to, ka kādreiz varētu būt augļi, es beidzot saņēmos izrakt un tās vietā iestādīt jaunu, spēcīgu stādu. Bet vai es to izmetu? Nē. Žēl. Bet izliku bāreņos uz ceļa. Proti, iestādīju upmalā, devu iespēju. Vispār mēs to upmalu paši esam labi sastādījuši. Ir divas skaistas manis stādītas kļavas, maza lazda, kādi trīs mazi ozoliņi, boženkai eglītes, tad ceriņi un jasmīni no vecvecākiem. Tagad man jāizdomā vieta mazam bērziņam, kas iesējies mums dārzā. Būšu veca un koki būs lieli. Skaisti. Tāds dzīves gājums caur kokiem.
Dārzs šogad aizvien haosā, jo ziemā mainīja mājai jumtu, tagad veco jumtu paši kurinām, bet dārzs vēl pilns ar dēļiem. Un tā aukstuma dēļ arī sasēts viss tā vēlāk, bet gan jau, gan jau. Un pirmā siltā nakts :)