Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Bet Mazpilsētā ne vēja pūsmiņas, ne stiebriņš nenotrīs. Viss kluss un mierīgs, vien varžu kurkstēšana tuvējā attekā.
2017.gada 12.jūnija ieraksts par dārzu atgādina, ka togad mēs jasmīnus un pojenes vēl tikai gaidījām. Bija drēgns un lietains, viss izzauga novēloti, kabači toreiz noprotestēja to, ka vasara noprotestēja viņus, un neražoja it nemaz. Bet pirms gada viņi gozēja saulē ne tikai savus apputeksnētos sievišķos ziedus, bet arī bagātīgo ražu. Bet ar kazenēm viss bija otrādi. Pagājušā gada sausumā ogas nomira vēl zaļas.
Vasariņ '19, ko dosi, ko ņemsi šogad?

Mazpilsētā šodien ļoti drēgns. Prasās iekurt krāsni un apaut vilnas zeķes. Toties šeit ir klusums, komforts - pieklusinātā laimība.
Ārā pil no visiem pakšķiem, bet vakar iestādītās samtenes par šādu klimatu šķiet visai apmierinātas - iedzīvošanās periodā karstā saule un sausums galīgi nelīdz.
Dārzā dominē rozā un violetais tonis - sākot ar veco mūžzaļo rododendru, beidzot ar trauslajām lauztajām sirdīm. Vakaros maigi smaržo saldā mīlestība (piekritīsiet taču, ka šis nosaukums ir daudz atbilstošāks un jaukāks par "smaržīgo sausserdi"?). Vakar uzziedēja pirmie īrisi - stalti un spēcīgi. Dārza stūrī izpletušās magones jau pārplaukušas un atgādina krāšņas, valšķīgas dāmas brieduma gados ar dziļiem, formīgiem dekoltē. Drīz būs jasmīni.

Dārza miers disonē ar iekšējo nemieru par darba gūzmu, kas nospiež plecus un prātu. Un vēl man ir pilnīgi vienalga par ostapenko, biedriņiem un dukuriem. Nulle emociju. Tā vietā es varu vakaros klausīties dzeguzi, vērot, kā pa milimetriem ir paaugušies stādiņi, un justies laimīga. Tikai tie darbi, kas nospiež plecus un prātu. Izdzīvot, izturēt līdz jūlija vidum un tad iegulties samtenēs un izplaukušajās rozēs.

Mazpilsētā viss kluss, ūdens upītē rāms, nekustīgs. Ne vēja pūsmiņas, tikai tālumā reti dzērvju kliedzieni.
Iekuršu krāsniņu, uzvārīšu tēju klāt pie siermaizītes, pakavēšos labā lasāmvielā.
Ar labunakti, mani mazie draudziņi!

Par to tik daudz neliecina jau manāmi garākas topošās dienās, kā tas, ka es vienreizlietojamiem trauciņiem sāku piešķirt otro dzīvi. Tas viss sākas pamazām - izēd jogurta trauciņu un to izmazgā, nobāž skapī; piena pakas kārtīgi izskalo un nogriež augšu, ļauj izžūt, nobāž skapī...
Veikalos jau parādījušās sēklas, vīīīī!!! (Mieru, Bļanna, mieru, no sākuma izšķirot pagājušā gada sēklas)

Pārrados no Mazpilsētas ar darba tulznām, nosvilušu un sūrstošu muguru un laimi sejā. Laiks tur rit lēnāk. Apkārt vējš bērzos, dzeguzes un miers. Viss zied un smaržo, un tiecas dzīvot. Turklāt it visam, ko dari dārzā, ir jēga, vai tā ir rakšana, stādīšana, naglošana, skaldīšana, pļaušana un pat, jā, ziepju šķīdināšana lapušu nāvei. Tas nav tikai par 'šeit un tagad', bet arī par to, ka tas ir īsti. Tās tulznas uz rokām ir īstas.
Un diendusa liekas nevis kā izlaidība, bet pilnīgi loģiska dienas sastāvdaļa, kas iekļaujas laika un darbu ritumā. Pasaule tur, ārpusē, uz brīdi vairs neeksistē. Dārzs, darbi, dzīvība un grāmata. Atgriešanās Rīgā šovakar šķiet jo īpaši nežēlīga. Iespējams, fakts, ka aizmirsu Mazpilsētas mājā savu telefonu, kas arī mans vienīgais modinātājs, noklusēti pasaka ļoti daudz. Sadzeršos uz nakti tējas cerībā, ka pieriesušais pūslis mani uzmodinās kādu stundu pēc gaiļiem.

UPD. Pamodos ļoti laicīgi, plkst. 05:15

Taisnību sakot, lai arī pavadījām vakar dārzā visu dienu, darbu ziņā neko daudz mēs neizdarījām - drusku pastādījām, drusku pasējām, drusku izzāģējām vecos ceriņu zarus (kombināciju es + zāģis pārspēj es + cirvis vai es + dzīvžoga cirpējs vai, ja ļoti gribas, arī es + āža kāja), drusku nopļāvām zāli - svaigi pļauta zāle iesita nāsīs vasaras smaržu. Laiski un skaisti.
Vēl mēs garāžā uzgājām beigtas žurkas ķermenīti - vilniņa bija jau gandrīz nost, tāpēc izcili labi varēja redzēt kājiņu, galvaskausa un pat astes kaulus, kauliņus, kā arī stingri veidotos oranžos zobus. Ziņoju, ka žurciņa tika apbērēta manā augstā gādībā upmalā pie mazās kļavas.
Darbu sadale laukos, dārgie ļaudis, ir pavisam citādāka, nekā pilsētā. Spuldzītes, ziniet, es varu pati nomainīt, jā, jā, arī to Venden ūdeni es darbā varu, ja gribu, pati atnest (lai gan nevar noliegt, ka lielākiem ļaužiem tas ir vieglāk), sienas krāsot, naglas iedzīt utt. arī varu - šajā ziņā rokas gluži no pēcpuses neaug un, pats svarīgākais, nav arī nekad bijis tāda uzstādījuma, ka esmu nevarīga vai kā īpaši lolojama princese - dieviete, kurai šādi darbi vienkārši nepieklājas. Nē - varu, nav arī iebildumu un pat patīk! Bet laukos, redziet, ir vajadzīgas daudz specifiskākas prasmes. Tekošs jumts, piemēram, būtu pāri maniem spēkiem. Viss, kas saistās ar mehāniku vai elektrību - arī. Tajā pašā laikā, protams, tas nav arī obligāti jāmāk kungiem. Lai gan lauku džentlmeņi to ierasti prot, jo citādi jau īsti māju uzturēt nevar. Turklāt bieži ar prasmēm ir par maz, bieži vajag spēku - tādu spēku, ko pat kačājoties es nekad nedabūtu. Malku saskaldīt vel varētu, ābeles izrakt varu, ir darīts. Bet tad ir tādi darbi, darbiņi, kas mani diezgan izaicina. Nu, jums vajdzēja redzēt, kā tika ņemti nost slēģi, ko kungi rudenī bija tā brangāk pieskrūvējuši (ar šķībi iedzītām skrūvēm, mhm, mhm). Nocirpt dzīvžogu ar to elektrisko štrumentu man ir diezgan challenging ne tāpēc, ka tas būtu smags, bet gan tāpēc, ka rokas jātur ausu augstumā (vai arī jākāpj uz beņķīša, bet mēs taču negribam izskatīties pavisam smieklīgi, vai ne)). Lūk, laukos vajag visādas prasmes un spēku. Bet, ja nav to, tad naudu. Labā ziņa ir, ka prasmes var apgūt. Bet nevar noliegt, ka darbu dalīšana daudz vairāk tiek pakļauta fiziskām īpašībām. Dzimumu vienlīdzība, protams, tāpat kā pilsētas vidē ir galvās. Sak', tikai tas, ka es ravēšu, bet tu jumtu labosi, nenozīmē, ka mana vieta ķēķī, bet tava tur, ārā, plašā pasaulē, spodrinot spalvas. Nē. Es ravēju, tu labo jumtu, jo mums tā ir labi, jo mēs katrs darām to, ko labāk protam, to, ko spējam, lai šī saimniecība taptu ilgtspējīga un skaista.

UPD. Meiteņu mājturībai skolās jau sen vajadzēja mācīt elementārākās mājsaimniecības lietas, lai neizaug būtnes, kam bail no āmura, lai vismaz naglu taisni var iedzīt. Bez izšūšanas krustdūrienā, ziniet, var kaut kā iztikt.

Ir maijs. Priekā!

Dārzā viss labi. Mūs šodien apciemoja mūsu kaimiņi, kas atnesa bērzu sulas, kā arī rižais runcis un raibā kaķenīte. Šķiet, ka arī Mārtiņš un Ligita* mūs jau atkal šogad pagodinās ar savu klātbūtni un, iespējams, pat ar bērniem.
Neko daudz mēs neizdarījām (bet nav arī tā, ka neizdarījām neko), tas tomēr vairāk izvērtās par retrītu un vienas dienas brīvestību, kad var iedzert piebaldzēnu un brengulīti, pūkaino, sākot jau no 11iem priekšpusdienā.
*gulbju pāris