Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

7061 km attālumā. Klusi priecīgu man, skaļi priecīgu jums. Jau apraudājos.
Sumināti, draugi!

Man ir trīs bezjēgā mīļas Elīnas. Elīna - māsīca, Elīna - Mazā Elīna un Elīna - elina, mana BFF.
Ak. Viņas vairo prieku šai pasaulē.

Atzīšos, ka es aizvien nespēju pārdzīvot, ka pats Liktenis ar mani izspēlēja tik nežēlīgu joku, ka Niks Keivs bija Z-Amerikā tad, kad es - Eiropā, un tagadiņ ir otrādi. Raudu uz iekšu, bet, kad redzu visu savu draudziņu bildes no Keiva koncerta, raudu arī bezmaz uz āru.
Lai drusku veldzētos, es vakar biju uz The National ar Daughter kā iesildītāju. Uh un ah, es jums teikšu! Man viņi allaž šķitusi tāda....gudra (?) grupa. Un tas vien, ka čaļiem apnika strādā reklāmā un tikties ik pirmdienas sapulcēs ar powerpointiem un tāpēc nobriedušā vecumā nolēma kļūt par rokmūziķiem, ir izvēle uz goda, par ko droši vien sapņo ne viens vien :) Metam Berningeram ir tāds pavisam glīts un pievilcīgs baritons arī, kad viņš runā. Un viņš visu laiku malkoja vīnu. Koncertu viņi pabeidza pieklusinātos toņos, kopā ar koncerta apmeklētājiem dziedot "Vanderlyle Crybaby Geeks".

Mazpilsētā viss kluss, ūdens upītē rāms, nekustīgs. Ne vēja pūsmiņas, tikai tālumā reti dzērvju kliedzieni.
Iekuršu krāsniņu, uzvārīšu tēju klāt pie siermaizītes, pakavēšos labā lasāmvielā.
Ar labunakti, mani mazie draudziņi!

Katru reizi, kārtojot mantas mugursomā, nosmeju par tās apbružātājiem, mazajiem plēsuma caurumiņiem, kādi neparādās pat ar somas nolietojuma pakāpi, bet iegūstami vien, to kā apskādējot.
Skaistā, saulainā 2016.gada septembra vidus sestdienā mēs bijām pusceļā no apmēram 5 stundu gara brauciena uz Kuldīgu svinēt ex-kolēģim jubileju. Līst šampanietis, mēs skaļi maujam līdzi Enijai Lenoksai, piestājam nelielās ekskursijas pauzēs un mana neietilpīgā urīnpūšļa dēļ arī ļoti bieži random mežmalās. Un vienā no čuru pauzēm kungi arī pīpo, atkorķējam nākamo dzirkstošo, pļāpajam, smejam, tad kāpjam iekšā mašīnā un maucam mūzikas ritmā tālāk, līdz K. saka, ka nupat bija tāds jocīgs troksnis. Paskatāmies pa mašīnas aizmugurējo logu un tur viņa ir - apmēram 50 m attālumā uz ceļa mētājas mana mugursoma ar sevī vēl ietilpinātām divām vīna pudelēm. Mašīnu pāršalc skaļš smieklu vilnis, jubilārs, tērpies spīdīgā sudraba kreklā ar dekoltē līdz nabai, lec laukā un skrien pakaļ manai mazulītei, kuru, kā pieklājas, bijām aizmirsuši uz mašīnas jumta. Vīns bija vesels, bet soma ieguva apbružājumus, kas vienmēr liek sasmieties.

Bet vakars šodien tāds, ka gribas atzīties mīlestībā itin visam - tam sīkajam lietum, kas pakšķina pa palodzi, vējam, kas atceļā sabojāja manu frizūru, cilvēkiem par to, ka viņi ir blakus, grāmatas asajām malām, milzīgajam garkājodam, kas piesēdis uz manas istabas sienas, baltajiem dzidrajiem lielajā metāla bļodā, kāda nezināma cilvēka vieglajam pirkstu slīdējumam pār ģitāras stīgām, mirtei mazajā podiņā...

Ai. Tā reizēm uznāk un pāriet, tik ātri un lēni bez gala.

Tās krustabas bija awesome! Tik gaišs un sirsnīgs, un jautrs pasākums! Mazais vaininieks krustabu galvenās ceremonijas brīdī klēpī cieši un saldi aizmiga. Nepamodās pat, kad blakus skanēja dūdas, tika iesvētīts ar ūdeni un kad metām trīs reizes viņu gaisā, saucot jauniegūtajā vārdā.
Viņš ieguva sešas dižkūmas un divus dižkūmus :) Būs bagāts vīrs!

Kaut kā mēs tur vakar vīnu tā drusku pavairāk iemalkojām. "Opā, ir jau plkst. 11:00, rīt darbi", es vienu brīdi attapos. Bet K. no vīna kambara, aizrautīgi cilādams krājumus, tik pabļauj: "Nu, es paņemšu tagad vienu tādu interesantāku, krēmīgs un smaržo pēc ķimenēm!" Un smaidīgs nāk un lej jau glāzēs. Trešais vīns, sarunas, ze saturīgās, dzirkstī. Nākamās dienas darbi liekas tāli, kā jau tas vasarā ierasti notiek.
Dzīve tāda laba, vai ziniet.