Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - bez iemesla

Bet vakars šodien tāds, ka gribas atzīties mīlestībā itin visam - tam sīkajam lietum, kas pakšķina pa palodzi, vējam, kas atceļā sabojāja manu frizūru, cilvēkiem par to, ka viņi ir blakus, grāmatas asajām malām, milzīgajam garkājodam, kas piesēdis uz manas istabas sienas, baltajiem dzidrajiem lielajā metāla bļodā, kāda nezināma cilvēka vieglajam pirkstu slīdējumam pār ģitāras stīgām, mirtei mazajā podiņā...

Ai. Tā reizēm uznāk un pāriet, tik ātri un lēni bez gala.