Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Viens naktī, +26°C, viss smaržo, dzied cikādes un gaismas deju dejo jāņtārpiņi.

Lielpilsētas dzīvokļa virtuvē ir pilns ar beigtām un pusbeigtām lapsenēm. Acīmredzot tās ielido pa atvērtām balkona durvīm iekšā, netiek ārā un mirst badā. Bet varbūt viņām gluži vienkārši ir dzīves beigas, būs man jāpalasa par lapseņu dzīves ilgumu un ciklu. Vārdu sakot,tā viņas tur guļ. Jā, jā, uzslaucīšu. bet vakar viena tāda pavisam vārga rāpoja pār manis nopirktām vīnogām, tik vārga, ka pat neattapa ēst. Es nokodu pusi un atlikušo piebāzu tai pie 'purna'. Un vēroju, kā viņa ēd. Ilgi. Tad izlaidu ārā. Vispār viņas itin glītas, viņa pat pēc ēšanas apslaucīja savas 'ūsiņas'.
Bet, jā, jāpalasa par viņu dzīves ciklu.

Braucu vakar pa lauku ceļu no veikala uz pansīti, piestāju malā, lai atbildētu uz telefona zvanu. Pa tam lāgam no ceļa labās puses brikšņiem čāpo laukā seskis. Nogroza galvu, pārliecinās, ka frontē viss bez pārmaiņām, lasīt: apdraudējuma, un gāzelējoties steidz pāri ceļam. Kad seskis ticis pāri ceļam jau par 90%, iedarbinu motoru, lai atsāktu gaitu. Seskis, nabags, tik ļoti satrūkās, ka steidzīgi meta apkārt un, cik vien ātri viņa īsās kājas nesa, skrēja atpakaļ no kurienes nācis :D

Atvainojos visiem, kas iegriezās Bļannas Baklažannas dzīvoklī (alef!), cerēdami, ka mēs šeit pārrunāsim vāveres kā eifēmismu čožiņām. Nekā nebūs! Šoreiz jūsu uzmanību vēlējos vērst uz tām vāverēm, kas dzīvnieki, hordaiņi, zīdītāji, grauzēji un vāverveidīgie. To šeitan ir vēl vairāk, nekā Latvijā kaķu - dabisko ienaidnieku pilsētā nav, dzīvošana, lēkājot no viena koka uz otru, no vienas miskastes uz otru, šķiet, viņām rit vienās dzīrēs. Šeit mājo pelēkā vāvere, kura bieži vien ir melna - mans nezinātniskais novērojums liecina, ka jo urbānāka vide, jo vairāk melno, tiklīdz pabrauc ārā uz piepilsētām, vairāk parādās arī pelēkās. Lai nu kā, viņas ir neizsakāms prieka un jaukuma avots, kas allažiņ uzlabo omu. Nē, jūs tikai viņas pavērojiet! Straujas, mazliet nervozas un ļoti ziņkārīgas dabas radījumi ar maķenīt izvalbtām acīm, kas neirotiski šaudās uz visām pusēm! Lielāko daļu savas dzīves pavada nevis bezbēdnīgi, bet gan drīzāk tramīgi stumjot vaigos ozolzīles vai kādus ēdienu pārpalikumus no misenēm (Leduslaikmets vāveres attēlojumā ir bijis ārkārtīgi precīzs). Tomēr jāatzīst, ka, ik reizi viņas vērojot, es nespēju atslēgt savu karnivoro dabu un ļauju vaļu viņu izteiktās muskulatūras novērtējumam, kas parasti manā galvā izskatās kā uz iesma uzsprausta un virs liesmas rotējoša, apbrūnināta, sulīga un čurkstoša miesiņa, kuras ciskiņā es labprāt iecirstu zobus. Vai es jau minēju, ka es šeit ēdu gaļu apmēram reizi mēnesī? Lai nu kā - vāveres ir baigais prieciņš. Es vēl aizvien runāju par Sciuridae.

Vakar pilsēta jau atkal bija Hūrona vēju caurvējota. Tie ieskrienas virs Lielajiem ezeriem un mēs dabūjam to atraugas. Sitās, pūta, triecās logos un trauca zemē lapas. Sadzina pirmo sniegu - sīkām pārslām, kas mutuļoja brāzmās. Šodien pirmo reizi modāmies mīnusos. -7, ja gribam būt precīzi.
Koki pa šo rudeni bija drusku sajukuši, par ko viņus gan nevar vainot. Oktobra sākumā mums bija vēl ap +20 un varēja laimē diet basām kājām. Mēneša laikā daži koki nometa lapas pavisam, kļavas nokrāsojās koši sarkanas un spilgti dzeltenas, bet liela daļa koku līdz pat šodienai izlikās neredzam tuvojošos ziemu un spītīgi turējās pie zaļā mētelīša. Viens tāds spītnieks aug arī pie manas mājas - neatpazīstu sugu, kaut kas uz skabārža pusi. Vakar, kad ap desmitiem vakarā čāpoju mājās, tas vēl dižojās ar zaļu vainagu. Pa nakti uznāca mīnusi un šorīt no zaļā koka ne vēsts. Vienas nakts laikā tas nometa visas lapas. It kā kāds milzis to būtu cieši satvēris un nopurinājis. Pliks un kails. Tagad par viņa spītību atgādina tikai biezā kārtā zaļo lapu klātā ietve.

Mazpilsētā šodien ļoti drēgns. Prasās iekurt krāsni un apaut vilnas zeķes. Toties šeit ir klusums, komforts - pieklusinātā laimība.
Ārā pil no visiem pakšķiem, bet vakar iestādītās samtenes par šādu klimatu šķiet visai apmierinātas - iedzīvošanās periodā karstā saule un sausums galīgi nelīdz.
Dārzā dominē rozā un violetais tonis - sākot ar veco mūžzaļo rododendru, beidzot ar trauslajām lauztajām sirdīm. Vakaros maigi smaržo saldā mīlestība (piekritīsiet taču, ka šis nosaukums ir daudz atbilstošāks un jaukāks par "smaržīgo sausserdi"?). Vakar uzziedēja pirmie īrisi - stalti un spēcīgi. Dārza stūrī izpletušās magones jau pārplaukušas un atgādina krāšņas, valšķīgas dāmas brieduma gados ar dziļiem, formīgiem dekoltē. Drīz būs jasmīni.

Dārza miers disonē ar iekšējo nemieru par darba gūzmu, kas nospiež plecus un prātu. Un vēl man ir pilnīgi vienalga par ostapenko, biedriņiem un dukuriem. Nulle emociju. Tā vietā es varu vakaros klausīties dzeguzi, vērot, kā pa milimetriem ir paaugušies stādiņi, un justies laimīga. Tikai tie darbi, kas nospiež plecus un prātu. Izdzīvot, izturēt līdz jūlija vidum un tad iegulties samtenēs un izplaukušajās rozēs.

Starp citu, svētdien vakarā Mazpilsētā es pirmo reizi redzēju zivju dzenīti. Viņš tiešām ir tik zils, zils, zils kā bildēs.

Mazpilsētā viss kluss, ūdens upītē rāms, nekustīgs. Ne vēja pūsmiņas, tikai tālumā reti dzērvju kliedzieni.
Iekuršu krāsniņu, uzvārīšu tēju klāt pie siermaizītes, pakavēšos labā lasāmvielā.
Ar labunakti, mani mazie draudziņi!

Ieraudzīju sniegotās Latvijas bildes un uzreiz gribas braukt mājās! Jo, ja nu šis ir vienīgais sniegs, kas mums šogad tiks?
Turiet īkšķus, lai tā pasaka saglabājas vismaz līdz svētdienai!

Atliek nebūt mājās četras dienas, kad mazais zirneklīc jau iekārtojis sev māju uz vienas no sienām un mazs mazītiņš kukainīc ar garu snīpīti rāpo pa manu laptopu. Viņš apvēlās uz muguriņas, bet es uzstutēju viņu atpakaļ uz kājām. Lai rāpo vien savās darīšanās. Man vietas pietiek.
Par kodēm pat neizteikšos, tās šeit bezkaunīgi mājo arī manā klātbūtnē.