Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Viens naktī, +26°C, viss smaržo, dzied cikādes un gaismas deju dejo jāņtārpiņi.

Rajonā pļauj zāli. Te zāle jau tāda, kā mums jūnijā.
Zied ābeles un bumbieres. Viss smaržo.

Svētdienas pavēlā vakarā, ejot pa klusām un šaurām ieliņām uz Budapeštas Keleti staciju, kas ir ārkārtīgi grandioza ēka, man ienāca prātā, ka, ja mani kāds te nogalētu, iemestu renstelē un nozagtu somu ar dokumentiem, cilvēkiem tur, mājās, ilgi nebūtu nojausmas, kur esmu palikusi, kas noticis.
Tādas, lūk, domas.

Maijs ir retais mēnesis gadā, kad Detroitas dominējošo marihuānas un benzīna smaržu nomaina ābeles un bumbieres.

Kāda sieviete, izliekusies pa mašīnas logu, paskaļā balsī man prasīja "Excuse me, excuse me, do you know where the Canfield street is?" Un es visa tāda lepna un priecīga saku, ka "turn right and three streets down!". Sajutos kā vietējā.

Canfield street, starp citu, ir skaistākā vieta manā pilsētas rajonā - mājiņas kā no piparkūku pilsētiņas, krokotas, cakotas, ar tornīšiem un krāsainiem dakstiņiem. Iela tur smuki izbruģēta un rakstu rakstiem izmargota, un lieli, skaisti koki slejas pār gājēju galvām. Midtown pērle, kas apzīmēts kā vēsturiskais mantojums. NU, papriecējiet drusku acis!
( Canfield spožums )
Bet smukums tik īsiņš kā cīsiņš. Viens mirklis un priekšā jau stāvvietas.
Vai es stāstīju, ka, ja neskaita vietumis uzfrišināntās, atjaunotās ēkas, kas lielākoties arī iezīmē dārgākus dzīvesvietas rajonus, un bieži nesakoptās, bet ļoti glītās Viktorijas laika un Ričardsona Romānikas stila ēkas (Richardsonian Romanesque Style - varat ieguglēt), visa jaunā arhitektūra, jo sevišķi publiskās ēkas Detroitā ir vienkārši atbaidoši neglītas. Nē, nudien! Izvēlētais stils, mazi logi, krāsa, kas parasti ir pelēka, pelēki-zaļa, ķieģelbrūna vai iesarkana, ir kaut kas derdzīgs, man katru reizi iztek acis.
Lūk, jums piemērs ( Nr.1 ) un piemērs ( Nr.2 )

Šajā galā laiciņš jau trešo nedēļu pieturas tāds kā Tēvzemes sendienās - vakaros no sala asaro acis, kamēr paspēj noslaucīt, jau piesalušas pie vaiga.
Ar lielu prieku decembrī atklāju neatkarīgo kinoteātri - tāds kā mūsu Bize, tikai lielāks un diemžēl ar nabadzīgāku filmu klāstu. Nenāk jau to cilvēku tik daudz. Domāju, ka lielākā daļa detroitieši par to nemaz nezina. Bet viņi cenšas un man patīk viņus atbalstīt. Viņi drusku rāda arī Eiropas kino, un tas ir vēl viens plus punkts viņiem no manis. Ar detroitiešiem, kas nāk uz šo kino teātri, es tā pavisam attālināti un pieklusināti jūtos drusku tuvāka. Galu galā, ja kāds amerikānis ir nodomājis apskatīt, ko ražo somi vai norvēģi, tā taču ir laba zīme.
Bez šī teātra pilsētā ir vēl viens, kas atrodas mākslas institūta telpās. Neizmantots potenciāls. Filmas interesantas, bet seansi vien daži pa visu nedēļu. Šejienieši laikam nav lieli kino cienītāji, kur nu vēl neatkarīgā vai dokumentālā. Paziņas apstiprina. Lielos grāvējus brauc skatīties ārpus pilsētas esošajā lielveikala kino, bet vispār jau esot platekrāns un netflix (ko mēs arī cienām un mīļojam). Tā kā abi ir no mana dzīvokļa 10 min ietvaros, kas man ko neaizdoties pat tad, kad nāsis salst ciet. Es dzīvoju plaukstošā hipsteru rajonā, tiesa, kas tiesa. Detroita jau vispār ir hipsteru slapjais sapnis, ja tā labi padomā.

Vakar tieši skatījos, kā vienā no pagalmiem maina mauriņu. Ierodas vesela ekipāža, noņem zālienu, čiki čiki un uzliek jaunu. Te neviens, protams, zāli nesēj, bet gan izrullē kā futbola laukumā un tad vēl aplej ar pesticīdiem. Viss ir dikti smukiņi.

Citās ziņās: es vakar drusku pamaldījos Detroitā un tad man nomira telefons. Uz brīdi iemaldījos rajončikā, kur tādām jaunām meitām (hahaha, šitas labi izdevās, Bļanniņ!) laikam vienām nevajag iet. Bet bija vēl gaišs. Maldīšanās nebija gluži tāda, ka nesaprastu, kurā Detroitas pusē atrastos, bet gan drīzāk, ar ko nokļūt atpakaļ uz perfekto mauriņu ciemu. Detroita, lēšu, ir pilsēta ar sliktāko sabiedriskā transporta sistēmu visā ASV. Atiešanas laiki tā īsti nekur netiek uzrādīti, kursē visai neregulāri, jo sevišķi uz tuvējiem miestiem.
Es nekad, nekad nebiju jutusies tik balta kā tajos autobusos. Busus 99% gadījumu izmanto sociālekonomiski zemāko šķiru melnādainie (jā, brauciens autobusā ir savdabīga pieredze), lai gan arī daudziem viņiem ir automašīnas - viens no iemesliem ir tas, ka Mičiganas štatā, lai brauktu, nav nepieciešams iziet tehnisko apskati. Te brauc ar ļoti krutiem, lieliem vāģiem, bet tikpat labi var pieredzēt, kā mašīnai krustojumā nokrīt ritenis - un es neākstos, es piektdien to redzēju pati savām acēm.
Detroitā ir arī viens no augstākajiem pusaudžu grūtniecības procentiem. 2015.gadā tas bija nokrities par 16%, kas ir labākais rādītājs pēdējās desmitgadēs, bet aizsvien sasniedza pregnancy rate 77 (kas nav procenti, bet attiecība no 1000 15 - 19 gadus jaunām meitenēm).

Tā te iet.

Ziemā rajons, lai arī vienmēr atstāj drusku šaubīgu iespaidu, jo ir arī tādi etiķi, kas lieto spirtotos pažobelēs vai pie tirgus stūriem jau vai vēl septiņos no rīta par spīti salam, tomēr ir kluss un neapdraudošs - tie paši minētie rajona iemītnieki pārsvarā nav uz agresiju vērsti, jo gluži vienkārši nav tajā ieinteresēti vai nav spējīgi tādu veikt (tieši tik augsts un konstants ir etiķa saturs viņu asinsritē). Bet nu silto sezonu ārā bauda arī visi tie, kas ziemās dažādos veidos piekopj savu atšķaidīto dzīvesveidu kaut kādās nebūt telpās. Un pēdējos vēlajos vakaros vai jau naktīs, nākdama mājās, rajons sevi atklāj visā spozmē. Šķiet, ka ir skaidrības un saprāta dekadence, viņi lien laukā no pakšiem un pažobelēm gluži kā zombiji filmās. Svin dzīvi un siltumu. Man uzreiz ir skaidrs, ka potenciāli visbīstamāmie ir tie, kas vēl turas kājās. Tie, kas vārtās vienatnē, divatā vai bariņā pa zālienu vai ietvēm, ir plus/mīnus nekaitīgi pat tad, ja man kājās ir 9 centimetru papēži. Tiklīdz parādās kāds staigāt varošs, nemiers strauji pieaug. Un uz to puisi, kas pagājušās ceturtdienas naktī visu ceļu man sekoja uz mājām (kā beigās izrādās, protams, pilnīgi nekaitīgi, jo dzīvo blakus mājā), es atskatījos vienā laidā, tajā pašā laikā cenšoties neizrādīt ne mazāko pazīmju satraukumu.

Bet ārā ir mans mīļākais zaļums. Viss ir sulīgs un lekns, un dzīvot gribošs.
Sestdien pa vidu darbiem aizstaigāju uz Ivana kapiem. Tur, kā vienmēr, viskautkas interesants. Atradu mūķeņu kapus. Uz krustiem rakstīti i viņu sakrālie, i profānie vārdi. Piemēram, монахиня Матрона, в миру Власова Татьяна Власовна; монахиня Онуфрия, в миру Алексина Анастасия Васильевна; монахиня Евпраксия, в миру Павлова Евдокия Павловна utt. Visas dzimušas 19.gs. 70.gados, mirušas - 20.gs. 50.gados. Tā, lūk.

Daugava šovakar ļoti rāma.
Uz soliņa upes krastā kāds stipri iereibis vīrietis, tērpies melnā, kuplā ādas jakā, sola sievietei, skumjām un neticīgām acīm, ka mīlot, ka viss tagad mainīšoties.

Dārgie draudziņi!

Es vēl aizmirsu pastāstīt, ka vakar piedzīvoju uzlidojumu. Raugi, lavierējot starp etiķainiem purniņiem gar centrāltirgus paviljoniem, pār zonu laidās prāvs pulks kaiju un, jau pirms viņas bija sasniegušas mani, es iztālēm dzirdēju smagnējus "pļek", tsūuuuuuu "pļek", tsuuuuuuu "pļek". Saprazdama, ka viņas strauji tuvojas man, es slaikos lēcienos pievārēju dažādas šķēršļu joslas (lasīt: peļķes), sarāvos cik maza vien varēju un strauji pieplaku pie piena paviljona mūriem. Uzlidojums bija beidzies. Tiku cauri ar tikai vienu baltu zīmogu plecs rajonā.
Šorīt no rīta man uz galvas diezgan sāpīgi uzkrita divi kastaņi. Man liekas, pasaule ar mani komunicē visai neierastos veidos un tas viss noteikti kaut ko nozīmē.