Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Architektūra

Kāda sieviete, izliekusies pa mašīnas logu, paskaļā balsī man prasīja "Excuse me, excuse me, do you know where the Canfield street is?" Un es visa tāda lepna un priecīga saku, ka "turn right and three streets down!". Sajutos kā vietējā.

Canfield street, starp citu, ir skaistākā vieta manā pilsētas rajonā - mājiņas kā no piparkūku pilsētiņas, krokotas, cakotas, ar tornīšiem un krāsainiem dakstiņiem. Iela tur smuki izbruģēta un rakstu rakstiem izmargota, un lieli, skaisti koki slejas pār gājēju galvām. Midtown pērle, kas apzīmēts kā vēsturiskais mantojums. NU, papriecējiet drusku acis!

Bet smukums tik īsiņš kā cīsiņš. Viens mirklis un priekšā jau stāvvietas.
Vai es stāstīju, ka, ja neskaita vietumis uzfrišināntās, atjaunotās ēkas, kas lielākoties arī iezīmē dārgākus dzīvesvietas rajonus, un bieži nesakoptās, bet ļoti glītās Viktorijas laika un Ričardsona Romānikas stila ēkas (Richardsonian Romanesque Style - varat ieguglēt), visa jaunā arhitektūra, jo sevišķi publiskās ēkas Detroitā ir vienkārši atbaidoši neglītas. Nē, nudien! Izvēlētais stils, mazi logi, krāsa, kas parasti ir pelēka, pelēki-zaļa, ķieģelbrūna vai iesarkana, ir kaut kas derdzīgs, man katru reizi iztek acis.
Lūk, jums piemērs un piemērs