Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Tur divu ielu krustā stāv mājiņa. Maza, zaļa, no koka dēļiem celta un pagalam sašķiebusies mājiņa. Jumts tai vairākkārtīgi lāpīts ar melnu ruberoīdu, ap pagalmu apjoztā sēta drusku sagāzusies uz iekšu, bet logos vējo sniegbalti mežģīņu aizkari. Aizkari pavērās un es kautri ieskatījos logā. Istabu sienas rotāja koši zaļas tapetes ar dzīvnieciņiem, iespējams, Disneja mikipelēm, bet virtuves plaukti bija pilni ar dažnedažādākā izmēra burciņām, kurās visticamāk glabājas garšvielas un zāļu tējas, bet varbūt pat buramās zālītes, jo mājiņa tikpat labi varētu būt arī uz vistas kājas un piederēt kādai riebējai.
Bet te netālu ir ar zaļu, no greiziem dēļiem sasistu sētu ieskauta bordo krāsas māja ar koši rozā piebūvi un balti krāsotiem logu rāmjiem. Krāsa nedaudz nolupusi, dārzā pār sētu liecas kāršrozes. "Latgales sēta", es katru reizi nodomāju, iedama tai garām. Tikai blakus tai slienas lielveikals, kas allaž atsit atpakaļ realitātē.
Mani plosa ziņkārība, man gribas ielūkoties šajos logos, gribas iekāpt iekšā un redzēt, kādi cilvēki tur dzīvo, kādus ēdienus viņi ēd, kādas skumjas viņus māc, par ko viņi priecājas. Man gribas apskatīties viņu traukus virtuvē un kas viņiem glabājas pieliekamajā. Varbūt viņiem ir virtuves krūzītes ar smalku osiņu un meža zemenīšu vai ziedu attēlu? Man ļoti patīk tādas krūzītes. Varbūt viņiem ir dakšiņas un nazīši ar apaļo metāla spalu, bet varbūt spali ir pat izrakstīti?

Ārā aptrakušas kaijas un aptrakuši Rajona īpatņi. Bļaustās i vieni, i otri. Miegs nevienā acī. Šādā vasaras naktī, neņemot vērā, ka ir darbadiena, būtu jānododas vīnam, dejām un sarunām par Būtisko. Iespējams, pat par Skaisto. Tas būtu hrestomātiski pareizi, bet negribas. Tā vietā es guļu atvērtām acīm, klausos klusumu sevī un klaigas Rajonā. Virs skursteņiem iet pelēki, dūmakaini mākoņi.

Nodzisa gaismas. Gaidām sauli un jaunu dienu. Ir 1.jūlijs.

Rajonā, akurāti pāris simt metrus no manas mājas, piebrauc bembis (brūns!!! wtf??), izbirst laukā trīs nepieklājīgi jauni purniņi, iet sačomoties ar vēl jaunākiem Rajona biedriem. Šoferītis paliek uzticīgs spēkratam, sēž pie stūres viss tāds svarīgs un normāli iedzer alutiņu, veco brāli.
Bet vecums, ziniet, man jau tāds stjervīgs un pilsoniski atbildīgs. Domāju, uzzvanīs ka mentenei! Domāts, darīts: saku, Rīga, Rajons, brūns bembis ar tādu un tādu numurzīmi, šoferītis slaiki malko alu, bet mašīnā jau kāpj uz ielas satiktie šmurguļi bērni, jaunākajam pēc skata kādi 12-13 gadi. Saku arī, ka pacentieties tā raiti, motors nav izslēgts, neizskatās, ka viņi te ilgi uzkavēsies. Pretī kūtra un nīgra balss sakās, ka "piebrauksim". Mašīna tur stāvēja vēl 8 min, tuvākais icirknis ir blakus ielā. Kā jums liekas, piebrauca (laikā)?
A, ziniet ko? Nākamreiz es rīkošos tieši tāpat, pat ja pogainie atkal nebrauc. Punkts. Nav ko dzert un braukt, un izmantot citus par tekstilbremzi.

Darbadiena, plkst. 3 naktī. Lēni, baudot miglas apņemto Rajona galveno ielu, devos mājup, lai beidzot laistos ļoti īsā, bet kvalitatīvā miegā.
Ielas tukšas un klusas, lampu apspīdētas. Vienīgie kustoņi bija kaķi, daži etiķi un maukas.
Viņas bija divas. Viņas vienmēr stāv divatā. Pa gabalu abas izskatījās mana vecuma, tikai, pienākot viņām pavisam tuvu, ieraudzīju, ka vienai varētu būt labi ja 20-22, bet otrai savi 45 - ja ne hronoloģiski, tad apbružājuma pakāpē gan. Jaunākā atgādināja zoostacijas bērnu - nošļurkusi, ar lietošanas stāžu un ar aroda pieredzi. Vecākā - ar skaistiem sejas pantiem, nolietota, vienaldzīga, vulgāra.
Viņas bija ģērbušās ļoti klasiski - īsi, pēcpusi līdz galam nenosedzoši svārki, gari lakādas zābaki virs ceļa ar nobružātiem purngaliem, pliki stilbi, niecīgas ādas imitācijas jakas, zelta ķēdītes.
Piebrauca taksometrs, jaunā meitene pieliecās pie loga, izspīlējot savus dibena vaigus vēl vairāk. Saruna bija īsa - viņa iekāpa mašīnā un aizbrauca. Vecākā sieviete palika stāvam, nesteidzīgi pīpējot cigareti, kuras dūmi ātri saplūda ar miglu. Es lēnām pagāju garām "performances" vietai, cenšoties vairs neatskatīties, līdz viņa man uzsauca: "Девушка, а ты красивая!"

Ietve klāta baltām spalvām. Tās malā, blakus renstelei, jau otro dienu guļ beigts, slapjš un noplūkāts balodis.
Neviens viņu nesavāc.
Brektem patiktu.

Rajons piedāvā plašu klāstu apsūbējuša un lietota skaistuma.

Bez meimurojošiem etiķiem manā Rajonā dzīvo arī vīrs, kurš nēsā kaķi kā apkakli. Kaķis dzīvs un izskatās visai apmierināts ar tam piešķirto augsto pozīciju.

Jūs zinājāt, ka ir tāds apbedīšanas informatīvais portāls saulriets.lv? Ļoti labs. Noskaidroju visādas labas lietas (varbūt "labs" nav gluži pareiza vārdu izvēle) par to, kas notiek ar bezpiederīgajiem un nezināmajām personām pēc viņu nāves. Šis ir daudz nesāpīgāk par buršanos caur likumdošanu.
Gandrīz tikpat kruts kā nekropole.lv.

Starp citu, viendien aizstaigājot līdz Matīsa kapiem ievilkt gaisu un mieru krūtīs, atradu līdz šim saviem lūramcaurumiem neredzējušu kapvietas dizainu. Nē, tā jums vis nav smiltiņa skujiņā, vulgaris, nogrābta vai celiņu izklāšana ar oļiem (tas tak vispār prasa pūles tikai vienu reizi!).
Glīši noklāta teritorija ar gliemeņu vākiem. ( Lūk, kas tas ir! ) Staigāt tik gar maliņu ļauts. Ziedi arī svaigi, kā redzams. Turklāt konkrētais cilvēks apbedīts jau tālajā 1962.gadā.

Un vispār - nokļūšana līdz Matīsa kapiņiem ir tāda nedroša padarīšana. Galamērķis ir vispatīkamākais un arī drošākais no visa pārgājiena. Saprotiet, šķērsojot jau robežšķirtni Avotu ielu, situācija strauji mainās. Paralēlais universs, goda vārds! Sirrealitāte - saulīte silda plecus un žmiedz acis, bet pretī zombīši labākajā gadījumā divsvītru sintētiskajās ūziņās veic publiskus iepirkumus neesošās apziņas izstiepšanai vai tieši pretēji - sazipošanai. Sajūties tāds maķenīt neiederīgs. Bet ķermenis pats no sevis mobilizējas - acis, ausis modras, kājas gatavas uzņemt zemo startu.

Ir tādi brīži, kas sašķoba ticību cilvēcei, un ir tie, kas atgriež cerību. Lūk, mājupceļā no stacijas pulksteņa līdz Rajonam šajā saulainajā, pavasarīgajā pēcpusdienā, kad tik lasīt Timofejevu (vai jebko citu) un mazliet pārlaimīgi un rimti sūkt alu vai vīnu, sastapu divus nedaudz no ceļa nomaldījušos īpatņus, kas par guļvietu bija izvēlējušies ietvi. Īpatni iepretim stacijai jau modināja vīri formastērpos. Tomēr uz Manas Ielas, kas, jā, jā, krustojas ar Avotu ielu un, jā, jā, ir makten tuvu Lienes ielas Rajonam, gulēja vēl viens. Jūtat? Ticība cilvēces cēlumam strauji krītas. Viņš gan izskatījās visai komfortabli, bet nemiers tomēr mani dīdīja - ja nu nosals, ja nu aizrīsies ar vēmekļiem u.c. tikpat cēlas lietas. Piezvanīju, izsaucu policiju. Teicās tūliņ būt. Un, lūk, mēs nonākam līdz brīdim, kas sniedz atkal cerību, ka viss jau nav tik traki - nāk aiz manis ļaudis, izvilkuši jau klausules. Saku - nevajag, nevajag, jau izsaucu. "Ā, tad labi! Paldies Jums!" Gājām līdz manām mājām kopā runājoties.