Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par mauriņiem, mašīnām, meitenēm

Vakar tieši skatījos, kā vienā no pagalmiem maina mauriņu. Ierodas vesela ekipāža, noņem zālienu, čiki čiki un uzliek jaunu. Te neviens, protams, zāli nesēj, bet gan izrullē kā futbola laukumā un tad vēl aplej ar pesticīdiem. Viss ir dikti smukiņi.

Citās ziņās: es vakar drusku pamaldījos Detroitā un tad man nomira telefons. Uz brīdi iemaldījos rajončikā, kur tādām jaunām meitām (hahaha, šitas labi izdevās, Bļanniņ!) laikam vienām nevajag iet. Bet bija vēl gaišs. Maldīšanās nebija gluži tāda, ka nesaprastu, kurā Detroitas pusē atrastos, bet gan drīzāk, ar ko nokļūt atpakaļ uz perfekto mauriņu ciemu. Detroita, lēšu, ir pilsēta ar sliktāko sabiedriskā transporta sistēmu visā ASV. Atiešanas laiki tā īsti nekur netiek uzrādīti, kursē visai neregulāri, jo sevišķi uz tuvējiem miestiem.
Es nekad, nekad nebiju jutusies tik balta kā tajos autobusos. Busus 99% gadījumu izmanto sociālekonomiski zemāko šķiru melnādainie (jā, brauciens autobusā ir savdabīga pieredze), lai gan arī daudziem viņiem ir automašīnas - viens no iemesliem ir tas, ka Mičiganas štatā, lai brauktu, nav nepieciešams iziet tehnisko apskati. Te brauc ar ļoti krutiem, lieliem vāģiem, bet tikpat labi var pieredzēt, kā mašīnai krustojumā nokrīt ritenis - un es neākstos, es piektdien to redzēju pati savām acēm.
Detroitā ir arī viens no augstākajiem pusaudžu grūtniecības procentiem. 2015.gadā tas bija nokrities par 16%, kas ir labākais rādītājs pēdējās desmitgadēs, bet aizsvien sasniedza pregnancy rate 77 (kas nav procenti, bet attiecība no 1000 15 - 19 gadus jaunām meitenēm).

Tā te iet.