ASINSBALSS

Lasu (drīzāk pārlapoju) grāmatu "Koraļļu Pils" par Edvardu Liedskalniņu un konstatēju, ka visiem toč nevajag dot grāmatas rakstīt. :D Autors gan pats jau ievadā norāda, ka grāmatā būšot daudz "iespējams" un "nav zināms" (patiesībā viss grāmatas sākums sastāv no tekstiem "varbūt Eds tur uzzināja par šito", "varbūt Eds šeit pirmoreiz saskārās ar to"), bet nu tomēr.. Ja grāmata ir par Ed.L., tad kāda vella pēc pirmās ~ septiņas nodaļas ir ieturētas sekojošā stilā:
"Nav zināms, ko Edvards Liedskalniņš meklēja Oregonā.
Varbūt viņš tur uzturējās tādēļ, ka tieši Oregonā dzīvoja slavenais pasaules revolūcijas iedvesmotājs Džons Rīds.
[Tālāk seko četras lappuses par Džonu Rīdu un citiem revoluconāriem.]"
I mean - really?

Man te pie darba tieši aiz loga nelielajā zāles pleķītī starp šo iestādījumu un ielu ir sācis pilnībā pašorganizēties kaut kāds vietējais tirgus placis. Sākumā tā bija viena sieviete, kura laiku pa laikam tur nāca tirgot no Lietuvas tirgus atvestas zeķes, apakšbikses un legingus. Viņa te bija jau rudenī, taču tagad viņai ir pievienojusies vēl viena cītīga tirgotāja - arī ar zeķēm un apenēm, un vēl kaut kādām sintētiskām, puķainām blūzēm. Tad pirmā sieviete pazuda. Bet daba (un tirgus) jau nemīl tukšumu, un tagad te ir viss - ne tikai puķaino kreklu tante, bet arī tante ar lociņiem un dillēm un divas trīs tantes ar maijpuķīšu pušķiem (viena no viņām (vispār jau visas) šeit ir vismaz no desmitiem rītā, turklāt viņai līdzi ir aptuveni gadu vecs bērns, kurš visu dienu sēž ratiņos - saulē!). Vēl te, parasti gan rīta pusē, mēdz būt pāris vietējie makšķernieki, kuri nāk notirgot tepat Juglas ezerā saķerto lomu. Ā, vēl ir tante ar puķēm podiņos (viņu gan es te redzu pirmo reizi) un vīrs ar kūpinātām zivīm.
Un, lai šis tirgus patiešām būtu īsts tirgus, tad šeit ir sākuši apgrozīties arī vietējie bezdarbnieki un figviņzin-kādu-darbu-veicēji - cilvēki, kuriem dienas ir brīvas un laiks atļauj stāvēt ēnā pie mana darba logiem un pļāpāt. Reizēm viņi ienāk kafejnīcā iedzert kādu glāzīti. Reizēm viņi pīpē tieši pie mūsu atvērtajām durvīm.
Viņiem te ir pašiem sava komūna. No rīta līdz vakaram.

Ja tirgus ir rajona sirds, tad šim rajonam tā ir tik liela, ka pāri ielai esošajā oficiālajā tirgus laukumā (patiesībā pat divos) tai ir kļuvis par šauru. :)

Hell yeah! 1. decembrī uz "Jaunu Mēnesi"!! :)

Neticēju, ka izdosies viņus visus vecajā sastāvā vēl kopā dzirdēt vecās dziesmas spēlējam. :) Šī grupa tomēr ir viena no tām, kas varētu veidot manas dzīves skaņu celiņu. Manas dzīves fona mūzika. Un atkal kopā uz skatuves! Yay! :)

Zibeņo, bet no lietus pagaidām ne vēsts. Man TĀ patīk Maijs! :)

15 minūtes vēlāk: LĪST!! :) :)

"Loyalty is a tool to get people to do things they don't wanna do."

"Enduring pain for someone you care about. Isn’t that what life is?"

– House M.D.

(Un ej nu saproti, kurā no šīm frāzēm ir vairāk taisnības.)

Dienzgan interesanta variācija par Potertēmu - "Harry Potter And The Methods Of Rationality", he.
Vispār diezgan pat asprātīgi, kad ielasās. :)

( nelielam ieskatam (komiskajā, ne racionālajā) :) )

Forši. Kaimiņi nupat mums nopludināja visu koridoru, bļa.

Griestos tagad ir eleganta, slapja plaisa, vienai sienai tapetes izsaka spēcīgu vēlmi lobīties nost. Un ūdenim izdevās notecēt arī tualetē pa to vietu, kur griestos nāk ārā lampas vadi, šādi radot arī aizdomīgu deguma aromātu telpā. Es gan ceru, ka tas nav no vadiem, bet no samirkušās, karstās spuldzītes paceptā krāsojuma, jo viņa tomēr ir tonēta.

OMG!! Kā Jums liekas, kāda ir nākamā grāmata, kuru man VAJAG?

Bļin, sen nebijusi sajūta - pohas. Un tas tikai no diviem aliem un ļoti nedaudz vīna.

"Atlanta iztēles neierobežotajā visumā viņu nesodītu par to, ka viņš alkst neiespējamā. Kāpēc dievi pieprasa galīgumu un robežas, ja kuram katram muļķim ir redzams, ka tie ir tikai noteikumi un tabu - paražas, kas radītas, lai noliktu pie vietas cilvēkus? Sacelšanos vienmēr sodīja šādi - atņemot pēdējo mazumiņu brīvības, sagūstot garu.
Viņš prātoja par Austrumiem un par visiem lampās ieslodzītajiem džiniem. Bīstami radījumi ir jāiesprosto. Atlants pats bija bīstams, tāpēc viņa ķermeni sagūstīja, lai prāts nespētu izbēgt.
Protams, viņi visu salaida dēlī. Viņa prāts vienmēr lauzās brīvībā. Dieviem bija izdevies sagūstīt viņa ķermeni, bet ne viņa domas."

"Skatoties uz mirdzošo lodi, es domāju - ja man izdotos turpināt stāstu, ja stāsts nebeigtos, es spētu izdomāt savu ceļu, kas vestu ārā no šīs pasaules. Kā personāžam pašai savā prozā man bija iespēja izvairīties no faktiem. Ir divi fakti, kas agrāk vai vēlāk jāapgāž katram bērnam; māte un tēvs. Ja tu turpini ticēt savu vecāku prozai, ir grūti izveidot pašam savu stāstījumu."

"Kas es esmu? Atomi.
Kas ir atomi? Tukšs izplatījums un gaismas punktiņi.
Kas ir gaismas ātrums? 300 000 kilometru sekundē.
Kas ir sekunde? Tas ir atkarīgs no tā, kurā visuma punktā tu uzvelc pulksteni."

- Dženeta Vinterstone "Smagums"

Drīkst, es neapkalpošu nevienu klientu, kurš būs apspraudies ar tās stulbajām, strīpainajām lentītēm? Tur tak tu pat gribēdams nevari uztaisīt laipnu seju!

Šodien man jau divi atsevišķi cilvēki ir paspējuši piedāvāt iespēju 'mainīt dzīvi'. Pirmais piedāvāja pievērsties ticībai, otrais - nopelnīt naudu.
Kā jums liekas - kurš no viņiem vairāk uzvedās un runāja kā sektants? :D

Seriāla 'Lost' nobeigums.
Daaaudz komentāru un vēl vairāk jautājumu.

"All day I think about it, then at night I say it. Where did I come from, and what am I supposed to be doing? I have no idea. My soul is from elsewhere, I’m sure of that, and I intend to end up there."
- Rumi

"Vēsturisks fakts - cilvēki zaudēja savu cilvēcību 1913. gadā. Tajā gadā Henrijs Fords uzlika savas mašīnas uz skrituļiem un piespieda strādniekus piemēroties ātrumam, kādā slīdēja lente montāžas līnijā. Iesākumā strādnieki dumpojās. Viņi bariem vien atstāja darbu, nespēdami pieradināt ķermeņus pie laikmeta jaunā soļu ritma. Tomēr kopš tiem laikiem adaptēšanās spēja tiek nodota no paaudzes uz paaudzi: mēs visi kaut kādā ziņā esam šo piemērošanos mantojuši, tāpēc tik viegli apgūstam tālvadības pultis un virtuālās spēlītes, pierodam pie atkārtotām kustībām neskaitāmos veidos.
Taču 1922. gadā tas vēl bija kas jauns: būt par mašīnu."

- Džefrijs Jūdžinidess "Midlseksa"

Kārtējo reizi taču pārlasīju "X Paaudzi". :) Taisni vai jābrīnās, kā gan viena grāmata var būt tik perfekti atbilstoša, tik - Sava. Katra rindkopa, katrs teikums šķiet kā pašas piedzīvots, izjusts vai vismaz izdomāts. Un tas viss par spīti tam, ka grāmata ir uzrakstīta vairāk kā divas dekādes atpakaļ - laikā, kad es vēl skolā negāju. Laikā, kad Padomju Savienība tikai pamazām taisījās brukt, laikā, kad Rietumu pasaule vēl nebaidījās no teroristiem (laikā, kad viņi baidījās no atombumbām (Par tām man ir pašai savas asociācijas; tik ļoti atbilstošas Koplenda rakstītajām; tik baisas.)). Laikā pirms interneta un aipodiem. Šķietami vienkāršākā laikā, kad par vienkāršu, savukārt, tika uzskatīts laiks pirms patuveni 1974. gada. Un tas liek man domāt par to, ka varbūt tas ir tāds cikliskums - šī tieksme idealizēt un uztvert kā Vienkāršāku to laiku, kuru no šī brīža šķir tās maģiskās divas dekādes - pietiekami ilgs laika posms, lai viss sāktu šķist mazāk ikdienišķs vai smieklīgs un vairāk tāds kā sēpijas toņos; kā pabalējušas krāsainās fotogrāfijas.
Es lasu šo grāmatu jau noteikti kādu desmito reizi, un katru reizi nepārstāju brīnīties par to, kā gan kāds cilvēks, kurš neesmu es, ir spējis tik precīzi, tik - maģiski - uzrakstīt to, ko redzu, jūtu un domāju es.

Un es gribēju Jums pajautāt - kura ir Jūsu "X Paaudze"? Jūsu grāmata, ko var pārlasīt neskaitāmas reizes un katru reizi atrast vēl kaut ko, pie kā pieķerties; katru reizi pie sevis nobrīnīties - ak, dievs, cik precīzi! Kura tā ir? Padalieties ar mani! ;)

Long shot, bet varbūt kāds zina kādu sakarīgu vietu, kas ņemtu darbā meiteni ar nekur neliekamu bakalaura grādu kultūras teorijā un absolūtu vēlmi nestrādāt ar klientiem? :D

Citiem vārdiem - es šajā vietā vairs ilgāk palikt negribu un netaisos. Man ir piegriezies, pa īstam piegriezies.

dzīve teorijā nekam neder

"I'm the worst at what I do best and for this gift I feel blessed."

- Kurt Cobain

Ar Kosmosu jau pēc idejas visu var sarunāt. Tas ir - Kosmoss visu māk nokārtot, vajag tikai viņam pastāstīt. Bet vajag arī spert pirmo soli vēlamajā virzienā, jo savādāk jau Viņš/a neko nevar līdzēt. Kā tajā anekdotē, kur džeks visu mūžu gribēja vinnēt loterijā; lūdza Dievu dienu un nakti, bet nekas nenotika. Džeks nomira, nokļuva debesīs un prasīja Dievam - kā tad tā, kāpēc šis neesot piepildījis viņa, uzticīga kalpotāja, vienīgo vēlēšanos. Dievs atbildēja: "Būtu kaut vienreiz loterijas biļeti nopircis, idiot!"
Tad nu man te kaut kā līdzīgi. Zinu un saprotu, ka pie Jaunā, Lieliskā darba netikšu, kamēr neko nesākšu darīt (t.sk. noskaidrot, kāds tad šis darbs varētu būt) UN kamēr netikšu vaļā no tās sajūtas, ka zināma lieta ir mazāk biedējoša, nekā jauna un nezināma, lai arī cik ļoti tā zināmā nepatiktu.
Bet es zinu arī, ka ilgi vairs šajā vietā neizturēšu. Katru rītu ar nepatiku kāpju tajā mikriņā, katru dienu skaitu stundas līdz vakaram un, kas pats trakākais, katru vakaru jūtu tādu nogurumu, ka, tiklīdz ļauju sev mierīgi apsēsties uz dīvāna un aizklīst domās, tā aizmiegu. Mājās visi darbi tādi pusdarīti, roka par smagu, lai otu paceltu, par grāmatas atšķiršanu nerunājot.

Īsāk sakot - dzīvē viss ir šaha spēle, un mums ir iedalīti baltie kauliņi. Jāsāk tik spēlēt, ja vien (fiziskais un morālais) nogurums ļautu tos kauliņus no vietas izkustināt.