Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - mūvī taim rajonā

Šajā galā laiciņš jau trešo nedēļu pieturas tāds kā Tēvzemes sendienās - vakaros no sala asaro acis, kamēr paspēj noslaucīt, jau piesalušas pie vaiga.
Ar lielu prieku decembrī atklāju neatkarīgo kinoteātri - tāds kā mūsu Bize, tikai lielāks un diemžēl ar nabadzīgāku filmu klāstu. Nenāk jau to cilvēku tik daudz. Domāju, ka lielākā daļa detroitieši par to nemaz nezina. Bet viņi cenšas un man patīk viņus atbalstīt. Viņi drusku rāda arī Eiropas kino, un tas ir vēl viens plus punkts viņiem no manis. Ar detroitiešiem, kas nāk uz šo kino teātri, es tā pavisam attālināti un pieklusināti jūtos drusku tuvāka. Galu galā, ja kāds amerikānis ir nodomājis apskatīt, ko ražo somi vai norvēģi, tā taču ir laba zīme.
Bez šī teātra pilsētā ir vēl viens, kas atrodas mākslas institūta telpās. Neizmantots potenciāls. Filmas interesantas, bet seansi vien daži pa visu nedēļu. Šejienieši laikam nav lieli kino cienītāji, kur nu vēl neatkarīgā vai dokumentālā. Paziņas apstiprina. Lielos grāvējus brauc skatīties ārpus pilsētas esošajā lielveikala kino, bet vispār jau esot platekrāns un netflix (ko mēs arī cienām un mīļojam). Tā kā abi ir no mana dzīvokļa 10 min ietvaros, kas man ko neaizdoties pat tad, kad nāsis salst ciet. Es dzīvoju plaukstošā hipsteru rajonā, tiesa, kas tiesa. Detroita jau vispār ir hipsteru slapjais sapnis, ja tā labi padomā.