Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - visu nakti vēji pūta

Vakar pilsēta jau atkal bija Hūrona vēju caurvējota. Tie ieskrienas virs Lielajiem ezeriem un mēs dabūjam to atraugas. Sitās, pūta, triecās logos un trauca zemē lapas. Sadzina pirmo sniegu - sīkām pārslām, kas mutuļoja brāzmās. Šodien pirmo reizi modāmies mīnusos. -7, ja gribam būt precīzi.
Koki pa šo rudeni bija drusku sajukuši, par ko viņus gan nevar vainot. Oktobra sākumā mums bija vēl ap +20 un varēja laimē diet basām kājām. Mēneša laikā daži koki nometa lapas pavisam, kļavas nokrāsojās koši sarkanas un spilgti dzeltenas, bet liela daļa koku līdz pat šodienai izlikās neredzam tuvojošos ziemu un spītīgi turējās pie zaļā mētelīša. Viens tāds spītnieks aug arī pie manas mājas - neatpazīstu sugu, kaut kas uz skabārža pusi. Vakar, kad ap desmitiem vakarā čāpoju mājās, tas vēl dižojās ar zaļu vainagu. Pa nakti uznāca mīnusi un šorīt no zaļā koka ne vēsts. Vienas nakts laikā tas nometa visas lapas. It kā kāds milzis to būtu cieši satvēris un nopurinājis. Pliks un kails. Tagad par viņa spītību atgādina tikai biezā kārtā zaļo lapu klātā ietve.