Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - somas stāsts

Katru reizi, kārtojot mantas mugursomā, nosmeju par tās apbružātājiem, mazajiem plēsuma caurumiņiem, kādi neparādās pat ar somas nolietojuma pakāpi, bet iegūstami vien, to kā apskādējot.
Skaistā, saulainā 2016.gada septembra vidus sestdienā mēs bijām pusceļā no apmēram 5 stundu gara brauciena uz Kuldīgu svinēt ex-kolēģim jubileju. Līst šampanietis, mēs skaļi maujam līdzi Enijai Lenoksai, piestājam nelielās ekskursijas pauzēs un mana neietilpīgā urīnpūšļa dēļ arī ļoti bieži random mežmalās. Un vienā no čuru pauzēm kungi arī pīpo, atkorķējam nākamo dzirkstošo, pļāpajam, smejam, tad kāpjam iekšā mašīnā un maucam mūzikas ritmā tālāk, līdz K. saka, ka nupat bija tāds jocīgs troksnis. Paskatāmies pa mašīnas aizmugurējo logu un tur viņa ir - apmēram 50 m attālumā uz ceļa mētājas mana mugursoma ar sevī vēl ietilpinātām divām vīna pudelēm. Mašīnu pāršalc skaļš smieklu vilnis, jubilārs, tērpies spīdīgā sudraba kreklā ar dekoltē līdz nabai, lec laukā un skrien pakaļ manai mazulītei, kuru, kā pieklājas, bijām aizmirsuši uz mašīnas jumta. Vīns bija vesels, bet soma ieguva apbružājumus, kas vienmēr liek sasmieties.