Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - lietus

Man patīk, ka Mazpilsētā līst. Patīk arī, ja līst rudens drēgnumā un tumsā.
Svaigi palagi un segas pārvalki liek iekortelēties vēl dziļāk. Ja varētu gulēt, būtu pavisam labi.
Pamazām zied lilijas. Ilgus gadus mums bija pazudušas dzeltenās Volkova lilijas, ko amamma loloja un kurām bija manu vecvecāku vārds. Un, tavu brīnumu, šogad ir! Mēs pirms dažiem gadiem uztaisījām liliju bērnudārzu - dobīti, kurā sabakstījām tādus mazus lilijēnus, nez no kurienes uzradušos. Lūk, šī gada pavasarī es dobē pie prāvajām beidzot ieliku arī dažus lielākos bērnudārzniekus. Un, re! Divas no tām ir bijušas manu vecvecāku Volkova lilijas. Tas mani kaut kā dziļi saviļņoja. Skatījos, pasmaidīju, mazliet skumji, bet arī pateicīgi.
Mani reti kas dara tik priecīgu un pat laimīgu kā puķes un citi stādi dārzā. Dārzs ir mazā, haotiskā paradīze.

P.S. Ja pēc 20-30 gadiem vēl būs facebook, es būšu tā sieviete, kura profilbildē ir liegi pieglaudusies kādam jasmīna vai rožu zaram, vai varbūt pozē uz dāliju fona.