Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Šī (vēl joprojām, starp citu) ir ļoti laba diena. Ja neskaita manu mazo velorastijas incidentu un tramvaja sliedēm.
Un, jā, tramvajs pretim brauca, bet ne tik tuvu, lai es paliktu bez kāda locekļa. Bet nu lūk - tā saslīdēju, tā saslīdēju, ka gāzos lai. Celis pušu, asiņo. Bet manai nabaga skaistajai gazelei ķēde nost. Un tad man pieskrēja klāt brīnišķīgs kungs, kurš veļļoja aiz manis, un visādi palīdzēja - i man, i manai gazelei - melnām rokām uzlika ķēdi atpakaļ, lai tā var turpināt skriet un vest traumēto Bļannu uz mājām. Uz atvadām kungs mani vēl apskāva :) Jauki.


Nu, neko, tagad pāris nedēļu būšu daiļa.
Man škiet, esmu pelnījusi rumkolu :))

Starp citu - ir pieejami kaut kādi plāksteri aptieķos, ko līmēt virsū, lai neiedeg rētas tagad, vasarā? Šito daili pārāk ievilkt arī negribētos.

( Ta tadā! (da labi - sūds patiesībā, tik tā drusku smeldz un drusku nesmuki) )

P.S. vispār dzīvē izskatās drusku nesmukāk, nekā bildē.

Mums bija naksnīgas Rīgas debesis, skeitparks, meža zemenītes, desmaizes un sarkanvīns :)

Ar to jau būtu bijis gana. Līdz mēs ieraudzījām aiz krūmiem vientuļi guļam vecu, noplukušu un dubļainu futbolbumbu. Tas nekas, ka vīns jau ribās.
35 minūtes un es sapratu, kā man pietrūkst. Tā adrenalīna, tā mērķtiecīgā agresijas izlietojuma, kad vari ielikt spēku ripā bumbā un arī kādam ribās. Damn it.

P.S. Futbolbumbai tagad ir jaunas mājas.

Ārā aptrakušas kaijas un aptrakuši Rajona īpatņi. Bļaustās i vieni, i otri. Miegs nevienā acī. Šādā vasaras naktī, neņemot vērā, ka ir darbadiena, būtu jānododas vīnam, dejām un sarunām par Būtisko. Iespējams, pat par Skaisto. Tas būtu hrestomātiski pareizi, bet negribas. Tā vietā es guļu atvērtām acīm, klausos klusumu sevī un klaigas Rajonā. Virs skursteņiem iet pelēki, dūmakaini mākoņi.

Nodzisa gaismas. Gaidām sauli un jaunu dienu. Ir 1.jūlijs.

Nezinu, kā tas ir iespējams, bet es nogulēju 12 stundas. No sešiem līdz sešiem. Labrīt.

Ir 1:35 un es ēdu. Siermaizi. Jo es nē, bet kunģītis gan mans attapās, ka pēdējo reizi pie kaut kā ir ticis otrdien. Aizmirsu.
Ja jūs zinātu, cik Mana Siermaize ir garšīga, jūs arī tādu gribētu.
Jūs pat droši varat man vēlēt "lai iet labumā!". Ies. Ies, ies.

Šajā sakarā nesen kāda mana tuva radiniece aizgādnieciski un ironiski vienlaikus teica: "Bļanniņ, Tev taču jāprecas. Jo Tu pati par sevi nerūpējies".
Nu, a ko darīt? Toties es varu but itin rūpīga un aizgādnieciska pret citiem, tai skaitā uzmanīt, vai viņi ir paēduši.

Lai jūs nepadomātu, ka es tā vienkārši brutāli ņemu un naktī riju, varu atklāt, ka paralēli ēdienam es niekojos arī ar lasīšanu.

Gazelīt, gazelīt, kustini kājiņas, aiznes mani uz laimīgo zemi!

Es šodien sevi palutināju.

Ārā tāds pilnmēness, ko zīmēt uz kartiņām, kurā raudzīties un gaudot līdzi visiem brāļiem un māsām.

Tarakāni, kā zināms, nekad nav vieni, jo viņiem vienmēr ir viņu cilvēks :) BET ir mieriņš, mieriņš, mieriņš (hell yeah), jo tarakāni nu jau kādu laiku garajās brīvdienās.

To vis nevar teikt par manu draudziņu - datoru. Šķiet, katru dienu viņu tīru no visādiem kustoņiem. Ko šamam tādu bezmaksas uzlikt, lai mazliet draugu pasargātu? Mmm? Iespēja izpausties ar padomiem, padomiņiem. Olalā!

Jo tad itin bieži var būt darbā no 8:00 līdz 21:00, pārnākt mājās ar vēl joprojām nepadarītiem darbiem, nākamajā dienā iet uz debilām bullshit sapulcēm (jo pilnīgi visiem ir jāliek sapulces semestra beigās, kad augstskolās ir vismazāk darba), paturot prātā, ka vēl arī nevienam dāvanas nav sarūpētas un kostjūms karnevālam vēl negatavs.

Mandarīni, piparkūkas, Jēzus bērniņš un totāls miers sirdī.
Skuju! Tā vietā pasaule brūk kopā, jo zviedru policija reidā ielauzusies PirateBay mītnē, uztaisot globālu crackdown tā serveriem Tagad skuju arī visiem mazā cilvēka brīvdienu mierinātājiem, ralitātes trulinātājiem - seriāliem, ibio! Labi, ka vēl kickass iet.

Semestra beigas.

Nogurums padara cilvēku tādu mazprasīgu. Paēst un pagulēt. Bet var iztikt arī tikai ar otro. Dzert pat negribas, vai ziniet. Intelekts izbeidzas jau pirmdienā. Dvēsle ik pa laikam vēl spirinās un brēc pēc kaut kā cēlāka un skaistāka. Nekas, kad pamirs arī tā, tad pievienošos konstanti veģetatīvajai saiedrības daļai.

Jauns krūšturis ļoti ceļ.