Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Šodien atgriezos pie labākā burgera Detroitā. Viņi gan nomainījuši maizīti, bet aizvien izcils.

Man ļoti patīk gatavot. Tas no bērnības. Vienmēr asistēju amammai un arī mammai virtuvē. Biju lielais palīgs! Nezinu, cik viegli vai grūti bija gatavot ar sīci virtuvē, bet tas atmaksājās - i tikumiņu iemācīja, i praksi. Man turklāt patīk gatavot arī visādas lietas ziemai - padodiet man tikai sālīt un konservēt! Gurķus, sēnes, kabačus, tomātus, paprikas, ogas... Diezgan sekmīgi pārstrādāšu to visu ziemai! Un tas pilnīgi noteikti ir manu vecvecāku nopelns, jo uzaugu starp konservēšanās un zafts vārīšanām! (Ēdiens un ēšana mūsu ģimenē vispār ir cieņā, tas atspoguļojas mūsu formās). Bet, lūk, ir tādi amammas ēdieni, ko aizvien pati neesmu gatavojusi. Nezinu īsti kāpēc. Varbūt tāpēc, ka, paldies dievam, maniem vecvecākiem bija ilgi mūži un viņi bija blakus cepot un vārot līdz laikam, kad biju jau ļoti pieaudzis pieaugušais. Bet nu viņu nav un pietrūkst arī garšas, ko viņi radīja un pie kā pieradināja. Attiecīgi būtu laiks iemācīties pašai gatavot galertu un zilcgaļu. Es zinu, ka tas nav nekas sarežģīts, es kaut kā līdz tam vienkārši nebiju vēl nonākusi. Ja reiz par galertiem, tad arī karpas galertu. Uz Ziemassvētkiem vai Jaungadu vienmēr bija karpas galerts! Izcils! Vēl obligāti jāiemācās ceptas reņģītes tomātu un sīpolu marinādē. Ak, mans dievs, cik tās amammai bija gardas! Skaidrs, ka tādas komm-Morgen-wieder man pagatavot nekad neizdosies, jo noslēpums bija meža gaļa un ļoti, ļoti daudz sviesta. Es uzaugu ar komm-Morgen-wieder tikai un vienīgi no meža gaļas, jo vectēvs, redz, bija mednieks. Nē, nu var jau būt, ka var mēģināt ar labu sutinātu / zupā vārītu liellopa gaļu. Ja reiz par meža gaļu, vēl amamma gatavoja arī irbītes. Bet to gan, es domāju, varētu aizvietot arī ar labu liellopu (vai uz svētkiem nopirkt kādu buku). Galvenais neaizmirst rupjmaizīti, speķīti un žāvētu plūmi. Irbītes jāiemācās! Ko vēl? Nu, viltoto zaķi jāuztaisa. Tur tak vispār nav nekā sarežģīta! Bet nez kāpēc nav mēģināts, kopš viņu nav. No visādiem lečo vienīgais, ko neesmu gatavojusi, ir vīrieša zapte. Laikam tāpēc, ka man ir ļoti spilgta atmiņa par to, KĀ TIEŠI ir jāgaršo vīriešu zaptei. Un ja nu man neizdodas akurāti tā? Vecmammas māsa vēl taisa. Tie ir lieli svētki, kad viņa ceļ galdā. Jā, nu vēl ... Napoleons. Amamma gatavoja izcilu Napoleonu. Vienmēr ar skābenu - dzērveņu vai brūkleņu - ievārījumu, tāpēc Napoleoni bez zaptītes manā izpratnē īsti neskaitās. Vajag skābumiņu. Un vasarā jāuztaisa zemeņu-cepumu-vārītā krēma kūka. Tā bija makten laba! Ko vēl? Kāpostu pīrāgs! Jēzus, Jēzus, cik tas labs bija. Neesmu pati cepusi, bet Božena uz pagājušajiem Z-svētkeim sacepa. Gandrīz apraudājos no garšas. Nu, vēl no konditorejas - ogu maizi. Man jau saldās lietas nu tā, bet šī bija izcila. Faktiski - kliņģeris ar rozīnēm vai citiem žāvētiem augļiem un riekstiem pa virsu. Garšas un zeltainās krāsas atslēga bija safrāns. Lūk. Šo visu un vēl es gribu ne tikai kārtīgi iemācīties gatavot, bet tiešām arī turpināt tradīciju, kā jau turpinām ar konservēšanām un sulām. Ka nu nav jāiet attaisīt pašas ķiršu kompotiņš! Jāsāk arī vārīt šķelto zirņu zupa. Jā, apetīties man Covid dēļ nav. Bet, kad tā atgriezīsies, tad VISU šo gatavošu. Tagad maza bļodiņa zupiņas veselībai.

Esmu no tiem, kam kinza garšo pēc blaktīm. Taču pēdējā laikā man šī garša kaitina arvien mazāk. Pati ēdienā to nekad neliktu, bet ir pat ok, ja nav lielā daudzumā. Nost nelasu.
Vai man liktos ok arī apēst kazeni, uz kuras tusējusi blakts? Vai tas nav jocīgi?

Esmu atklājusi lēcu burvību. Ne vien lēti, bet arī garšīgi. Zupās feini un vēl krutāk krāsainu salātu bļodās.

Tviterī kāda sieviete uzdeva visgaršīgāko un siltāko jautājumu: kāds ēdiens asociējas ar vecmāmiņu gatavoto?

Man (tagad visu to gribas):
Ceptas, marinētas reņģītes tomātu mērcē.
Komm Morgen wieder pankūkas ar "meža" gaļu.
"Meža" gaļas "irbītes" ar speķīti, rupjmaizi un žāvētu plūmi viducī.
Kāpostu pīrāgs.
Ogu maize jeb kliņģeris ar rozīnēm un safrānu.
Kotletes (bērnībā reiz vakariņās apēdu 7 1/2, to pēdējo pusīti man izrāva no rokām, lai neesot slikti. Kaut kāda neģēlība!)
Gaļas un arī zivs galerts.
Siļķe kažokā.
Sviesta zivs salāti (izvirtība!!!)

Bet apaps gatavoja krāsnī ceptas antonofkas ar sviestu, cukuru un kanēli, cepti kartupeļi ar daudz sīpoliem, tomāti ar krējumu un sīpoliem (gan tomātus, gan sīpolus vajadzēja griezt ļoti plāni). Un, protams, uzraudzīja amammas gatavošanas procesu! Brigadieris bija! Smags un atbildīgs darbs :)

Savukārt ar mammu man asociējas: skābputra (mmm, nereāli garšo, pati arī taisu), biezpiena klimpas, biezpiena torte, kuru vienmēr taisīja uz Vecgada vakaru, "Melnais Džo" - kefīra kūka ar kakao un skābenu zapti pa vidu, kartupeļu sacepums ar biezpienu, olu un ķimenēm, kāpostu tīteņi. Daudz biezpiena :D Bet tas viss garšoja. Un tad viņa vēl gatavoja ne/bezgaršīgus dārzeņu sautējumus :D, meh.

Un jums?

Target'ā pārdod 450g iepakojumu ar "baby carrots" par 99 centiem. Tagad man ir super duper veselīgās uzkodas darba laikā.

Starp citu ASV ir vienīgā vieta, kurā es labprātīgi ēdu auzu pārslas. Eiropā esot, man tādu mājās gluži vienkārši nekad nav (jo kāpēc gan...?), bet šeit viss ir dārgs un ne visai garšīgs, un auzas sāk šķist kā galīgi neslikts ēdiens.

Nesen lasīju, ka tomāti dabiski satur ļoti daudz umami garšu jeb garšīgumu. Tos termiski apstrādājot, umami kļūstot vēl izteiktāks. Kombinācijā ar pievienotu saldumu un sāļumu tā varētu būt atbilde, kāpēc cilvēkiem ļoti garšojot tomātu mērce.
Man ir "uzkritiens" uz saulē kaltētu vai grilētu tomātu eļļā garšu. Esmu, protams, nezinātniski iedomājusies, ka noteikti sakars ar umami. Lai nu kā - tajā garšā ir kas tāds, ka varētu tos patērēt "visu mūžu" ("visu mūžu" ir atsauce uz manas draudzenes 6gadīgo puiku, kurš nesen man teica, ka viņu suns gribētu "lai viņu glauda visu mūžu").

Kopš svētdienas ēdu pārsvarā skābu kāpostu zupu. Vispār neapnīk. Tieši tik garšīgu es vāru skābu kāpostu zupu.

Šis ir ēdiens, kas man it kā negaršo, bet es to turpinu šad un tad pirkt. Kaut kas tur ir. Bet arī kaitina.