Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Jau otro reizi Tēvzeme mani sagaida ar pilnas programmas iesnām. Kaut kāda atriebībiņa, es jūtu.
Kakls jau ir dirsā. Un rīt teātrī es varēšu šķaudīt, sprauslot un tecināt asaras uz visām pusēm. Jau iepriekš, bļa, atvainojos.

Sen nebiju bijusi amfiteātra tipa lekciju zālē uz lekciju/prezentāciju. Telpa bija ļoti gaiša - par gaišu prezenetācijai. Varbūt tā bija problēma, kāpēc es pirmo reizi mūžā nevarēju īsti labi salasīt prezentācijas tekstu? Burtu izmērs ok, bet salasīšana prasīja piepūli, viss drusku miglains. Un tad es pievērsos lektores sejai, kurai... bija izplūdušas kontūras. Jums tas varbūt šķitīs smieklīgi, ka es nesaprotu, kas notiek. Bet man vienmēr bijusi perfekta redze, tāpēc esmu maķenīt samulsusi un tagad meklēju attaisnojumus - telpa par izgaismotu, varbūt es par daudz laika pavadu patumšās telpās (mans dzīvoklis), trenējot acis tikai uz tuvumu (dators, grāmatas) utt. Būšu LV, laikam jāaizstaigā līdz acu dakteriem.

The Crying Game

Boy George manis pēc nudien varēt nebūt sarakstījis nevienu citu dziesmu, un tik un tā būtu bijis gana :))
Un filma. Nu filma pats par sevi. Jo sevišķi šādos rudenīgos vakaros, kad, ticēdams aptieķa farmaceitam, esi nopircis Rinogel Spray, kas degunu netaisa vaļā pat ne par kripatiņu, toties ar katru spreju nāsī no tā kodīguma (es atvainojos, atsvaidzinošā efekta!) asaru kanāli sāk darboties absolūti nekontrolēti. Raudu spēle 2

Man ir sajūta, ka beigās visi nomirst ar vēzi. Arī tie, kuriem salāpa sirdi un asinsvadus, beigās nomirst ar vēzi. No kaut kā jau ir jānomirst. Bet brīžiem nevar saprast, kāpēc Viņa tik nepacietīga un ņem arī jaunus. Vēzis ir tik vardarbīgs pret miesu un garu.


"lūdzu, saglabājiet mieru!
Es tikai bļaustos -
es neesmu vardarbīga.
Es neesmu ļauna.
Es esmu rezultāts."

Tā pati Nāvīte M.Zusaka grāmatā "Grāmatu zagle"

Mans apaps, Indrānu tēvs, kuram šodien aprit 87 gadi, jau atkal ir slimnīcā. Visādas vainas, kuru cēloņus tā konkrēti pagaidām atrast nevar. Tā nu viņš tur guļ ar temperatūru un cer, ka pēc nedēļas viņu tomēr varēs operēt. Viņš ir "vecā kaluma" i cilvēks, i pacients. Indrāntēvs jau ir pasūtījis manai mātei, lai atved viņam šokolādes konfektes - ne jau sev, bet māsiņām par labu attiekšanos pret viņu. Tāpat viņš atkal ir sācis kukuļot savu ārstu, tā cerot panākt kādu ātrāku rezultātu, kas, protams, ir absurdi, jo diagnoze jau tāpēc ātrāk neuzrodas. Nav arī ticams, ka tādējādi viņš nogriež rindas uz vajadzīgajiem izmeklējumiem vai tiek labāk aprūpēts.
Turklāt viņš grib būt "labais pacients", proti, naktīs viņš labāk cietīs sāpes, nekā modinās māsiņas, jo negrib viņas traucēt. Maigi sakot, es drusku aizskaistos, kad man māte to visu stāsta, bet, tā kā mēģināt ieskaidrot vecam vīram jaunu patiesību ir neiespējami, tad nu es pieklājīgi sakožu zobus un klusēju.

Šī (vēl joprojām, starp citu) ir ļoti laba diena. Ja neskaita manu mazo velorastijas incidentu un tramvaja sliedēm.
Un, jā, tramvajs pretim brauca, bet ne tik tuvu, lai es paliktu bez kāda locekļa. Bet nu lūk - tā saslīdēju, tā saslīdēju, ka gāzos lai. Celis pušu, asiņo. Bet manai nabaga skaistajai gazelei ķēde nost. Un tad man pieskrēja klāt brīnišķīgs kungs, kurš veļļoja aiz manis, un visādi palīdzēja - i man, i manai gazelei - melnām rokām uzlika ķēdi atpakaļ, lai tā var turpināt skriet un vest traumēto Bļannu uz mājām. Uz atvadām kungs mani vēl apskāva :) Jauki.


Nu, neko, tagad pāris nedēļu būšu daiļa.
Man škiet, esmu pelnījusi rumkolu :))

Starp citu - ir pieejami kaut kādi plāksteri aptieķos, ko līmēt virsū, lai neiedeg rētas tagad, vasarā? Šito daili pārāk ievilkt arī negribētos.

( Ta tadā! (da labi - sūds patiesībā, tik tā drusku smeldz un drusku nesmuki) )

P.S. vispār dzīvē izskatās drusku nesmukāk, nekā bildē.

Nezinu, kā tas ir iespējams, bet es nogulēju 12 stundas. No sešiem līdz sešiem. Labrīt.

Ir 1:35 un es ēdu. Siermaizi. Jo es nē, bet kunģītis gan mans attapās, ka pēdējo reizi pie kaut kā ir ticis otrdien. Aizmirsu.
Ja jūs zinātu, cik Mana Siermaize ir garšīga, jūs arī tādu gribētu.
Jūs pat droši varat man vēlēt "lai iet labumā!". Ies. Ies, ies.

Šajā sakarā nesen kāda mana tuva radiniece aizgādnieciski un ironiski vienlaikus teica: "Bļanniņ, Tev taču jāprecas. Jo Tu pati par sevi nerūpējies".
Nu, a ko darīt? Toties es varu but itin rūpīga un aizgādnieciska pret citiem, tai skaitā uzmanīt, vai viņi ir paēduši.

Lai jūs nepadomātu, ka es tā vienkārši brutāli ņemu un naktī riju, varu atklāt, ka paralēli ēdienam es niekojos arī ar lasīšanu.

Mūsu attiecības kopš janvāra sākuma ir vairāk nekā sarežģītas un nepastāvīgas. Vairāk nav, nekā ir. Es esmu tā, kas atraida, lai gan viņš šad un tad vēl aizvien mani uzrunā un pat savaldzina. Tā teikt - izbaudu līdz mielēm.

Ķermenis pieviļ. Ai, kā pieviļ.
Skatoties uz sevi pēdējās četras dienas un apkārtējiem biedriem, paziņām, Latvijā plosās epidēmija. Big one.

Biedru sarunās par galveno tēmu kļūst slimība: cik kuram augsta temperatūra, vai sāp kakls un ir klepus, kurš vēl vemj, kādas zāles lietot, vai temp. 38.5 ir 'jādzen nost' utt.? Smieklīgi un mīlīgi, un grūti.

Un, izlasot šo rakstu , šķiet, varēt pāriet uz cidoniju diētu. Magic auglis!

"Augļi labvēlīgi iedarbojas uz psihi, tie uzmundrina, uzlabo garastāvokli, mazina galvas sāpes, stiprina sirdi, aknas, kuņģi, pastiprina apetīti, novērš nepatīkamu mutes aromātu. Saldenskābie augļi palīdz sliktas dūšas, vemšanas, sirds ritma traucējumu, caurejas, gastroenterītu, kolītu, hepatīta gadījumos. Skābākie augļi labāk nostiprina kairināta kuņģa darbību. Savukārt cidoniju sula labi palīdz spēcīgas aizdusas, asiņošanas, asiņu atkrēpošanas, slāpju, elpošanas ceļu saslimšanu, paģiru gadījumos."