Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Tumšzilais evaņģēlijs ir neizmantotu iespēju kopa. It kā ir visi priekšnosacījumi, lai būtu labi un interesanti, taču kaut kā nav sanācis.
Un vai tiešām visā Rīgā nevar atrast daudzdzīvokļu māju, kurai pirmajos stāvos nav plastmasas logu? Visādi citādi 1990'o noskaņa ir laba (smējāmies, ka postpadomju 1990'o krimiķus nekad nefilmē vasarā).
Kautiņi ticamāki bija Kvadrifronā dejā/izrādē "Sēri krāca ūdens viļņi", nekā šeit. Vienīgais sākotnēji interesantais sieviešu tēls, kolīdz tika sapārots ar vīrieti, kļuva par garlaicīgu klišeju - nu, kāpēc? Un kāpēc vajadzēja to baznīcas/ticības motīvu?
Bet novērtēju, ka top filmas par šo laiku, un nevis patriotiskas, bet... visādas, kāds nu bija pats šis laiks. Novērtēju, ka Rupenheits nav mēģinājis atkārtot KEF.

Puika, kas tēlo Vidvudu Eglīti ir tik sasodīti foršs!

"Melnais samts" ir viena no tām retajām un peroniski ļoti gaidītajām filmām par nenotikušo. Tā ir nevis kārtējā filma, kas sastāv ne series of exciting or unfortunate events, bet drīzāk par reālistisku dzīves rutīnu, par to, kā nesanāk, par konstantām šaubām un mokām, par ātri skrejošu laiku, bet lēni ritošu tikšanu galā ar dzīvi. Man šķiet, es sen neesmu redzējusi dzīvei tik tuvu filmu. Un, jā, iespējams, tajā tiešām arī ir manas paaudzes 'vaibs'. Cilvēki, ko audzinājusi padomju paaudze, kuri atceras 8h rindas uz Polijas robežām, paaudze, kas diezgan daudz auga savā vaļā, jo tēvi dzēra un mātes strādāja, paaudze, kas vazājās pa pagalmiem un jumtiem. Paaudze, kurai rietumu standartu apsolījumi par nākotni atnāca līdz ar mūsu pieaugšanu, nevis tika ielikti šūpulī, un tad nu mēs aizvien mācāmies no tā visa paņemt to, kas der, un paralēli tikt vaļā no šīs 90'o gadu uzslāņojuma. Paldies jim no Cēsīm!

Pēc ilgiem laikiem no kinoteātra izgāju šņukstēdama. Tāda es nebiju vienīgā. Tuvu tik tiešām ir brīnišķīga un sāpīga filma. Sāpīga aiz tā, ka cik gan mazāk uz pasaules būtu ciešanu, ja vien cilvēki cits pret citu un pret citu dažādību būtu maigāki. Lūk.

Neko nesaprotu no kino kvalitātes utt. utjpr., bet, manuprāt, Kļaviņas "Iļģuciema māsas" ir ļoti svarīga filma. Viņai arī izdevies šis nekritizējošais skats uz sievietēm cietumā, tā vietā koncentrējoties uz to, ka vairums viņu ir vienā vai otrā dzīves posmā bijuši upuri, kā arī pievēršoties cietuma sociālajai dzīvei, kas man šķita īpaši interesanti.

"I'm thinking of ending things" ir viena no nepatīkamākajām filmām, ko nācies redzēt. Otrreiz nekad.

Sen nav bijis kaut ko tik ļoti smagi skatīties kā When they see us.

The Two Popes ir brīnišķa.
Par māku un gribēšanu ieklausīties, sadzirdēt un saprasties.
Un drusciņ arī par ticību.

Praiss un Hopkins = ļubov.

The Party ir izcila! (Varētu būt teātra uzvedums.)
Dialogi ir pērle!

Un Short Term 12 ir viena no jaukākajām filmām, kas pēdējā laikā redzēta.

1) SAULE! Ārā spīd saule!

2) Vakardiena tika noslēgta mazāk patriotiskā garā - ar Dolāna "Tas ir tikai pasaules gals". Ārkārtīgi nepatīkama filma. Dolāns burtiski pret manis pašas gribu ievilka mani šajā neirotiskajā ģimenē starp cilvēkiem, kuri līdzīgi kā mēs daudzi ikdienā, nespēj izteikt sevi vārdos, kad jāizrunā kas svarīgs un sasāpējis, līdz vienā brīdī viņi eksplodē, liekot sajusties man klaustrofobiski, izraisot vēlmi no turienes bēgt. Un tās kritiķu atsauksmes... man pie kājas. Ārkārtīgi spēcīga filma ar ļoti "neērtiem" tās varoņiem, viņu sviedru lāsītēm uz kakla un vēlmi vismaz kādam no viņiem iekraut un tad aizmukt tālu prom, mierā pašam ar sevi. Rekomendēju.

Un cik saspīlētas attiecības ir jūsu ģimenē?