Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Tikai no skatīšanās caur ekrānu vien, tikai no lasīšanas vien rodas sajūta, ka miesu sadala, izrauj visus orgānus, bet atstāj tikai sirdi tukšumā, lai tā tagad deg un sitas par sevi un visiem citiem. Zobi sakosti līdz žokļa pagurumam, acis piekaltas un aizmiglotas no mikluma, deniņi pulsē un plaukstas savilktas ciešās dūrēs. Bet tur, pakrūtē, kur tā kailā sirds auļo uz riņķi un neprātīgi dauzās, urd jautājums pēc jautājuma - vai es izdzīvotu, vai es izturētu, vai nepadarītu sev galu, vai es paliktu pie pilna prāta, vai es nezaudētu ticību labajam? Vai es saglabātu cilvēcību?
Man nav ne jausmas.

Melānija Vanaga un daudzi citi izturēja to visu. Stāsts par cilvēka un cilvēcības plašumu un mēru.

P.S. Man domas atgriežas pie Brokas tēla. Kadri skrien vēl acu priekšā.

The Crying Game

Boy George manis pēc nudien varēt nebūt sarakstījis nevienu citu dziesmu, un tik un tā būtu bijis gana :))
Un filma. Nu filma pats par sevi. Jo sevišķi šādos rudenīgos vakaros, kad, ticēdams aptieķa farmaceitam, esi nopircis Rinogel Spray, kas degunu netaisa vaļā pat ne par kripatiņu, toties ar katru spreju nāsī no tā kodīguma (es atvainojos, atsvaidzinošā efekta!) asaru kanāli sāk darboties absolūti nekontrolēti. Raudu spēle 2

- tā, aizņemoties šo nosaukumu, es pavisam īsi raksturotu "One more time with feeling".

https://www.youtube.com/watch?v=xDR9ijzQbzY

P.S. "Skeleton Tree" ir pat mazliet grūti klausīties - tik personisks, emocionāls un sāpju pārņemts tas ir. Sajūta, ka klausoties es ielaužos kādā ļoti privātā, sargātā un svētā vietā. Bail to piesārņot. Filmā "One more time with feeling" Keivs saka, ka jūt, ka viņam pazūd balss. "Skeleton tree" nudien Keivs skan pilnīgi citādi - pieklusināti, it kā pat nedroši; vietas, ko iepriekš būtu izkliedzis vai izdziedājis pilnu krūti, dzirdama elpa, čuksti, it kā nebūtu vairs spēka.
Un teikt, ka "man ļoti patīk jaunais albums", šķiet tik nepareizi - jo kā gan to var teikt un kā vispār var novērtēt kaut ko, kas tapis tik vājprātīgās sāpēs?

Traucoties ar ķēvīti trijos naktī mājās, uz tilta apstājos vairākkārtīgi. Lai ieelpotu un lai ieraudzītu. Šajā siltajā un liegajā naktī jutos neaprakstāmi dzīva. Galvā skanēja naksnīgās sarunas, smiekli un paralēli klusi dungoju ko līdzīgu šim.
This is it, es nodomāju. Šī ārī ir tā mūsu vasara. Tas nekas, ka maijā.
RPFF, kura programma šogad bija īpaši laba (nevarēju vien beigt komplimentēt abus brīnišķos rīkotājus M. un C.) noslēdzās ar ārkārtīgi spēcīgu Marka Aitkena filmu "Dead When I Got Here", un arī ar burvīgu sarunu ar pašas filmas veidotāju pēc tam. Kopumā gan bija pamaz tautas, bet ko gan var gribēt, ja tās ir pirmās +20grādīgās dienas šogad. Skudriņas Tipiņas gan iespēja visu - i dārzu, ir laiskumu, i festivālu.

Imho Makbets ir izdevies grandiozs.
Skatīties šo filmu Forumā uz visa pop smārda fona būtu bijis noziedzīgi - gan pret cienījamo Klasiķi, gan ekranizāciju. Splendidā valdīja absolūts klusums - tieši tāds, kādu prasa ne vien lugas traģika, bet arī Kurcela lēnie kadri un asinssārtās Skotijas ainavas.

Neskaitot augstskolā un pašmācības ceļā apgūto basic anatomiju, es par cilvēka ķermeni jeb, pareizāk sakot, tā izturības mēriem, protams, zinu gauži maz. Taču, skatoties The Revenant , es lielāko daļu pavadu vienā izbrīnā, cik (un vai tiešām?) viens cilvēka ķermenis var izturēt - i mean, literally - viņa miesa ir uzplēsta teju visās iespējamās vietās, tai skaitā, viņam ir caura rīkle (eu, vispār var tā būt, ka viņš dzer ūdeni un tas ūdens viņam pa kaklā uzplēsto caurumu tek ārā? Bet šamējais dzīvs un vēl uzkož atrastu maitu). Un tad viņš tāds burtiski saplēsts nepārtraukti atrodas aukstumā, vairakkārtīgi izpeldas ledus aukstā upē un neko - dzīvs! Filmā tas neparadās, bet wiki stāsta, ka uzplēstās brūces no gangrēnas viņš pasargājis, izmantojot kāpuru terapiju (kāpuri izēd pūstošo miesu). Vēl viņš krīt no baisa augstuma, bet nenositas (fortunate event).
Vispār nebija baigi interesanti.
Pa tam lāgam i-ārēs jau klejo svaigākais joks par Leo Oskaru nedienām: Leo&Lācis

Jāredz.

HUMAN

Biju jau piemirsusi, cik šī filma ir tirdoša un lieliska.

Russia’s Ministry of Culture has released a list of approved themes for films which will be financially supported by the state in 2015.

“It's standard practice for state support,” Vyacheslav Telnov, director of the ministry’s cinema department said. “We choose the themes which, in our opinion, need additional encouragement. Last year, for example, focussed on the creation of works for the anniversary of the victory in the Great Patriotic War. It's therefore consistent that in 2015, one of the themes is about Crimea.”

Apstiprināto tēmu saraksts. Gribu redzēt, kādu filmu viņi uztaisīs par topiku nr.5

Protams, viss skaidrs, kāpēc amerikāņi nevarēja neiedot Oskaru "12 years a slave" - citādi viņi takš visi būtu rasisti. Bet, ziniet, labi, ka bija daudz, daudz vīna. Staņislavska vārdiem runājot, skatījos un pie sevis domāju - не верю! Visstraujāk ticību zaudēju divos brīžos: 1) jau filmas sākumā, kur galvenais varonis saka šādus vārdus:"I don't want to survive. I want to live" - pardon, bet šajā brīdī es iespurdzos; 2) otrais brīdis pienāca filmas beigās, kad, kā no skaidrām debesīm, nolaižas pats Breds Pits personīgi Džīzaz paskatā un sāk sprediķot par rasu vienlīdzību un universālām patiesībām, kas stāv pāri sociālajām sistēmām un mainīgajiem likumiem. Nav šaubu, viņam taisnība, a bet tik un tā neticēju. Labi, ka bija vīns. Vīns izglābj pasauli.