Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Biju jau piemirsusi, cik šī filma ir tirdoša un lieliska.

Nu, nepatika man Gaujas "Izlaiduma gads", nepatika.

Protams, viss skaidrs, kāpēc amerikāņi nevarēja neiedot Oskaru "12 years a slave" - citādi viņi takš visi būtu rasisti. Bet, ziniet, labi, ka bija daudz, daudz vīna. Staņislavska vārdiem runājot, skatījos un pie sevis domāju - не верю! Visstraujāk ticību zaudēju divos brīžos: 1) jau filmas sākumā, kur galvenais varonis saka šādus vārdus:"I don't want to survive. I want to live" - pardon, bet šajā brīdī es iespurdzos; 2) otrais brīdis pienāca filmas beigās, kad, kā no skaidrām debesīm, nolaižas pats Breds Pits personīgi Džīzaz paskatā un sāk sprediķot par rasu vienlīdzību un universālām patiesībām, kas stāv pāri sociālajām sistēmām un mainīgajiem likumiem. Nav šaubu, viņam taisnība, a bet tik un tā neticēju. Labi, ka bija vīns. Vīns izglābj pasauli.

Ja aiz lielas brīvestības, kas mani pēdējā laikā piemeklē, pēkšņi nezinātu, kur likties, ņemtu un pārlasītu "Kristīni Lavransa meitu". Aš sagribējās tā, ka nezinu, kur likties. Jā, dodiet man ziemeļniekus, viņos ir spēks un skarbums, viņos ir kas pirmatnējs.

Btw - "Vikings" atgriežas.