Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Jāsaka, ka man nav skaidrs, kāpēc Džilis gribēja iestudēt šo izrādi, ja viņš ar šo materiālu neko negribēja darīt. Četru stundu garumā, trīs cēlienos, izrāde balstās tikai un vienīgi uz aktierdarbu (viņi izdarīja visu, ko var) un jau esošajiem lugas izcilajiem, spirdzinošajiem dialogiem. Režijas tur nebija vispār. Sajūta tāda, ka Džilis atlaidies mīkstā klubkrēslā pateicis aktieriem "ai, dariet, ko gribiet", mirkli pavērojis, nospriedis, ka būs labi, un aizgājis mājās. Nē, nu stundu, pusotru varbūt var izvilkt ar aktieriem un dialogiem un bez režijas, bet trīs cēlienus? Izrāde bija arī tik statiska, cik statiska var būt.
Amerikas pamatiedzīvotājas jeb indiānietes Džoannas tēls bija visnejēdzīgā loma, kāda redzēta, jeb - Dž.Dž. tai vispār nebija piešķīris neko. Vnk ēna, kas planēja pa skatuvi. Nav ne jausmas, vai aktrise bija laba, šī loma nedeva nekādu iespēju, tikpat labi tā būtu varējusi būt skatuves darbiniece. Līdz pēdējam gaidīju, ka Džoannai būs kāda nozīme, bet nebija. Nesaprotu, kā var tik ļoti neizmantot tēlu.
Vārdu sakot, netērējiet savu laiku tikai aktieru un dialogu dēļ vien.

Bet Madrugada koncerts trešdien Vīnē gan bija ļoti labs.

"Ģēniji nāk un iet, bet dežuranti paliek."
"Smiļģis" ir burvīgi piepildīts ar ironiskiem citātiem. Taču kopumā es dodu atzīmi 7 no 10 - kaut kas man pietrūka tieši emocionāli.
Kamēr vilku mēteli un gaidīju biedru no tualetes, divas draudzenes ģērbjoties arī pārrunāja izrādi. Vienai ļoti patika, otra ļoti (mūžam) aktuāli teica apmēram šādi: "Man laikam kaut kas nav kārtībā. Man ļoti, ļoti nepatika. Es nesaprotu, kāpēc man trīs stundas jāskatās uz cilvēku, kas bijis kretīns un tik pretīgi izturējies pret visiem. Tāpēc ka ģēnijs?" Es gan teiktu, ka izrāde ļoti labi parāda Smiļģa kretīna un uzpūstā ego pusi, bet saprotu arī, ka tā varēja būt par daudz.
P.S. Pirmo reizi nekaitināja Danēviča. Segliņa kā Rainis bija izcila.

Nu, tik nopietna un bezgalu traģiska izrāde... kāpēc es tā saku? Man tomēr liekas, ka kaut ko (it kā) ļoti nopietnu un traģisku ir jārāda caur zināmu devu (traģi)komisma un ironijas. Šeit bija daži momenti, bet par maz. Un pasakiet, lūdzu, kāds Pugam, lai tomēr spēlē teātri, nevis politiku. Citādi arī teātrī man jāskatās uz vāju politiķi.

Labs citātiņš (aptuvens) tomēr:
- Tev jābeidz cerēt!
- Bet kas ir aiz cerības?
- Dzīve.

Es labāk pat neteikšu, cik daudzas reizītes man vakar pavilka uz bimbu Pūtvējiņos iekš NT. Kā lai nevelk? Šitas nav t.s. "latvieša kods" or smth? Nu, ka izdzird ImKas muzīku, tā gribas iekārties Lielvārdenē, nosieties ar prievītēm un raudāt (p)ar mātēm un meitām. 50 shades of Grey by Seņkovs.

Jēkabs Reinis ir lielisks. Un Inga Misāne-Grosberga bija absolūti fantastiska.

"Zem diviem karogiem" ir tik....mīlīga! Un Graubas šļupstēšana, lai arī viegli primitīvs "mākslinieciskais paņēmiens", bija ārkārtīgi iedarbīgs:))
Teikšu kā mis_sarajevo savā apskatā - man ļoti patika. Un, šķiet, tā bija arī īstā izrāde, lai teiktu sev "esi sveicināta dzimtenē!". Īstā izrāde, lai arī pēc starpkontinentāliem lidojumiem un 30+ stundu negulēšanas neaizmigtu.
meness_berns, es tevi redzēju!

Aizvien dungoju līdz.

Noskatījos Kultūršoka raidījuma par ārštatā pārceltajiem atlaistajiem sešiem aktieriem: Vari Piņķi, Gati Gāgu, Andi Strodu, Edgaru Samīti, Lienu Šmuksti un Ivetu Poli.
Gribas piekrist Verhoustinskai, ka JRT lielākā problēma pēdējos gados ir bijusi ilgstošā mākslinieciskā vadītāja prombūtne. Viņš vairākus gadus veiksmīgi veidoja savu karjeru Eiropā, bet aizmirsa, ka JRT nevar gulēt vēl desmit gadus uz veciem lauriem un nevar atkal un atkal izdzīvot latviešu stāstus. Pietrūka un pietrūkst skaidras vīzijas un koncepcijas, kāds būs JRT. Un kurš par to ir atbildīgs, Alvi? Un atcerieties, kad viņš pirms vairākiem gadiem lepni noteica, ka novecos ar savu trupu kopā. Kur kāvējās JRT tik ilgi, neatjaunodams aktieru sastāvu, Alvi? Te tev nu bija. Vai aktieri ir jāpatur, ja viņi nav (mākslinieciskā vadītāja prāt) gana spējīgi? Varbūt arī, ka nav. Galu galā nevienā citā darbā (izņemot, ja esat Rīgas Domes deputāts - tur uz darbu vispār var neiet, bet tik un tā saņemt algu) darbinieku nepatur, ja tas nav gana labs (cits jautājums, vai viņam ir sniegts gana daudz iepsēju būt labam). Šmukste nav mani pārliecinājusi nevienā no līdzšinējām lomām, Samītis labāks šķiet kino, nekā uz skatuves. Bet Gāga ir bijis arī brīnišķs! Un Polei pēdējos gados ir dotas lomas, kurās viņa pat nevar pati sevi gana izaicināt. Bet tas, ka savu pozīciju ir saglabājusi Kristīne Krūze... Vai Krūze ir labāka par Poli? Skaidrs ir viens - Krūzei ir stipri labāka pozīcija.
Ko saka teātra cibiņi?

Ejiet uz "Ciniķiem", tveriet "Ciniķus", dziediniet vai drīzāk - dozējiet ciniķi sevī.

Aizstaigājām uz "dāmu teātri", kā to nodēvējusi Radzobe, jaunākā, - "Ja Tevis vairs nebūtu" Rešetina režijā "Dailē". Man gan vēl nekādi nav izdevies redzēt "Nakts vēl nav galā" u.c., un ierasti es esmu diegan skeptiska pret aktieru vēlmēm pārtapt režisoros, tomēr priekšnoajauta urda, ka Rešetins, ko tu domājies, iespējams, dienās noslīpēsies līdz itin labam izrāžu diriģentam. Šķiet, viņam piemīt laba intuīcija, ir novērojama niansētība pret materiālu, jutekliskums un pieklusinātie toņi, kas man tik ļoti patīk.
Divas ainas gan man no režijas neliek mieru - vienu es vienkārši nesapratu jeb, pareizāk, sakot, neredzu tai jēgu un, manuprāt, ja to izgrieztu, nekas nemainītos. Otra - izrādes beigas. Tā ne saturiski, bet no formas viedokļa beidzās tik aprauti, ka nepaspēju atapties.
Vitas Vārpiņas priekšā nudien var noliegt galvu. Viņa ir tikpat toņos bagāta, cik acīmredzot (jo neesmu lasījusi) lugas materiāls, un varbūt vēl pat mazliet vairāk. Un vēl kas - nekad iepriekš nebiju pievērsusi uzmanību, cik ļoti tomēr aktierim ir svarīgs balss tembrs. Vārpiņai tas ir dziļš, pazems, samtains - tādā klausīties ir tīrā bauda. Un pretim viņa bija Dārta Danēviča, kurai es, ļoti iespējams, nenoticēju daļēji arī viņas ņerkstīgās, es atvainojos, balss dēļ.
Labs materiāls par gan jau veselam bariņam no mums, ja ne visiem, par saistošo tēmu - cik daudz mēs viens par otru zinām? vai mēs varam būt droši, ka otru patiesi pazīstam? un galu galā - cik daudz mēs zinām paši par sevi un vai mēs spējam vienmēr savās (ie)domās nepazaudēt saķeri ar realitāti?

Mostly I never knew which way was out
Once it was on, it was on and that was that
The umbilicus was a faucet that fountained rabbit blood
And I spun on my wheel
Like a laboratory rat

... tā dziedot pie mikrofona ar matu sasuku un ūsām kā Keivam "Dig, Lazarus, Dig!!! laikā, izrādi "Banija Manro nāve (Drastiska pašiznīcināšanās 2 cēlienos) iesāk Artūrs Skrastiņš.
Man gribētos zināt, ko par izrādi saka tie, kas nav lasījuši grāmatu. Bet viens ir skaidrs - tiem, kas nespēja Banijā tikat tālāk par pāris lapaspusēm tās rupjību un it kā vulgaritātes dēļ, nevajadzētu baidīties no izrādes. Teksts, kas grāmatā iztika bez jebkādas liekvārdības un barokālā krāšņuma, kas bija raksturīgs "Un ēzeli ieraudzīja eņģeli", lai, iespējams, maksimāli atkailinātu un pat izģērētu galveno varoni, izrādē ar ļoti labu un Brektem ārkārtīgi raksturīgu scenogrāfiju, dzīvo mūziku kā vēl vienu papildinošu akcentu un nešaubīgi - arī pašu Dž. Dž. režiju, tiek ļoti veiksmīgi "lubricēts" - pēc starpbrīža pat nepazuda sirmgalvji.
Es neesmu Dž. fane. Viņam dažkārt sanāk izcili, dažreiz viņš tik ļoti nošauj greizi, ka grūti to pieredzēt, bet šoreiz Džilim tiešām, tiešām ir izdevies. Izrāde ir ārkārtīgi caurvijoši vienota - Brektem ar viņa neona gaismām, lateksu, spuldzīšu izgaismotiem krustiem, šķiet, ļoti saskan ar Dž.Dž. (man vienmēr interesē, kur beidzas režisors un sākas scenogrāfs), un tikpat veiksmīgi šajā kombinācijā iekļaujas Ryga (kas man vispār diez ko nepatīk) komoponētā mūzika un tomēr visai riskantais solis ar dzīvo mūziku uz skatuves.
Izvēlēties Banija vizuālo tēlu veidot pēc Keiva ģīmja un līdzības izskatās arīdzan pēc smalka mārketinga trika - tiem, kas to atpazīst, protams. Daudz smalkāk Keivs ir atdzīvināts caur izrādi caurvijošo "sievas" kā atgādinājuma par to, cik ļoti viss ir dirsā, pazaudēts, zemē nomests un ka ceļš tagad ir tikai viens, melodiju "Magneto".
Runājot par aktierdarbiem, Skrastiņš kā Banijs ir tik tiešām lielisks - smalks savā vulgārismā - gan būšanā par jākli, gan tirgoni, gan mironi. Gribas arī uzsvērt Banija Seniora aktieri Āri Rozentālu ar it kā nelielo, bet tik ļoti pārliecinošo lomu, kā arī Segliņas atveidoto Lībiju (Banija sieva), kura mani paņēma ar saviem izmisuma un galējo skumju kaucieniem un ķērcieniem mikrofonā, kas vēlak vajāja Baniju līdz viņa pēdējai stundiņai. Bet gribas slavēt arī Banijzēna (Banija juniora) atveidotāju - Aneti Krasovsku. Un te jau atkal žetons Dž.Dž. par to, ka 9 gadīga zēna, jākļa un augstākās raudzes raspizdjaja Banija dēla, lomai ir izvēlēta sieviete. Jo stāsts jau ir arī par to, ko nododam vai nenododam tālāk. Kas paliek pēc Banija vecākā, maukura un kretīna? Vai Banijzēns, kas visvairāk par visu mīl savu tēti, būs stiprāks par veco? Vai Braitonā izaugs vēl vien jāklis, tirgonis un mironis?
Bet aizejiet, ir tiešām ļoti, ļoti labi. Darbs paņem ar savu tiešumu un varoņu kailumu. Vai mēs atpazīstam varoņos sevi kādā no dzīves posmiem?