Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - "dāmu teātris"

Aizstaigājām uz "dāmu teātri", kā to nodēvējusi Radzobe, jaunākā, - "Ja Tevis vairs nebūtu" Rešetina režijā "Dailē". Man gan vēl nekādi nav izdevies redzēt "Nakts vēl nav galā" u.c., un ierasti es esmu diegan skeptiska pret aktieru vēlmēm pārtapt režisoros, tomēr priekšnoajauta urda, ka Rešetins, ko tu domājies, iespējams, dienās noslīpēsies līdz itin labam izrāžu diriģentam. Šķiet, viņam piemīt laba intuīcija, ir novērojama niansētība pret materiālu, jutekliskums un pieklusinātie toņi, kas man tik ļoti patīk.
Divas ainas gan man no režijas neliek mieru - vienu es vienkārši nesapratu jeb, pareizāk, sakot, neredzu tai jēgu un, manuprāt, ja to izgrieztu, nekas nemainītos. Otra - izrādes beigas. Tā ne saturiski, bet no formas viedokļa beidzās tik aprauti, ka nepaspēju atapties.
Vitas Vārpiņas priekšā nudien var noliegt galvu. Viņa ir tikpat toņos bagāta, cik acīmredzot (jo neesmu lasījusi) lugas materiāls, un varbūt vēl pat mazliet vairāk. Un vēl kas - nekad iepriekš nebiju pievērsusi uzmanību, cik ļoti tomēr aktierim ir svarīgs balss tembrs. Vārpiņai tas ir dziļš, pazems, samtains - tādā klausīties ir tīrā bauda. Un pretim viņa bija Dārta Danēviča, kurai es, ļoti iespējams, nenoticēju daļēji arī viņas ņerkstīgās, es atvainojos, balss dēļ.
Labs materiāls par gan jau veselam bariņam no mums, ja ne visiem, par saistošo tēmu - cik daudz mēs viens par otru zinām? vai mēs varam būt droši, ka otru patiesi pazīstam? un galu galā - cik daudz mēs zinām paši par sevi un vai mēs spējam vienmēr savās (ie)domās nepazaudēt saķeri ar realitāti?