Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Tagad uz Mēdeju būs jāiet otrreiz - Jāsonu paralēli Mihailam Troiņikam atveidos arī Andris Keišs.

Cita starpā es vakar redzēju Marinas Cvetajevas/Romāna Viktjuka "Fedra. Gara mistērija". Uh un ah. Tas ir pilnīgi cits teātris, nekā līdz šim biju pazinusi. Un tomēr - ne bez iebildēm. Manuprāt, Viktjuks ir iestudējumu pārsātinājis. Neliegšos, ka brīžiem man bija arī valodas barjera - grieķu mīts izteikts dzejā, brīžiem gandrīz izdziedot, bija izaicinoši, tomēr pārsātinājums radās ne no tā - izrāde no skatītāja paņem ļoti daudz. Kaut vai tīri tehniski - aktieri izspēlē savus varoņus nepārtrauktā sakāpinājumā - viņi kliedz, viņi "ārdās", viņi elš, bez atelpas, bez pieklusinājumiem, bez mitas - un man tas bija par daudz. Man vajag ievilkt elpu. Man vajag kaut sekundi klusuma, jā, arī izrādē-traģēdijā-erotikā-dejā.

Naktī sapņoju, ka piedalos kāpostu ēvelēšanas un pēcāk - skābēšanas sacensībās, kas intensīvi norisinājās 12 mēnešus no vietas. Diemžēl atmiņa nav saglabājusi informāciju, vai šajā konkursā es uzvarēju. Mēģinu saprast, kā un vai šādam sapnim ir kāda saistība ar vakar Nacionālajā redzēto "Pēru Gintu" vai arī tas gluži vienkārši bija throw back to childhood (bērnībā gan mūsu toreizējais dzīvoklis Pļavniekos par kāpostu rīvēšanas un skābēšanas vietu pārvērtās vien vēlā rudenī, ne visu gadu, toties par vietējo lokālu, kas rudeņos saspēlējās arī ar kāpostu smārdu, daudz biežāk). Gan jau Pērs Gints pie vainas nav.

Vispār Pēru Gintu veselības atgūšanas vai preventīvos nolūkos derētu, ja ne pārlasīt, tad noskatīties Nacionālajā teātrī ikvienam un ikkatram. Jo sevišķi visiem, kuriem tuvojas vai jau iestājusies pusmūža (vai jebkāda cita) krīze vai kuri allaž sakās esam tik autentiski, tik naturāli, tik pilnu krūti "paši" esam, kā arī visiem tiem zvēriņiem, kas vai nu bezbēdnīgi laimē dej (kam nav nekāda sakara ar alternatīvo vadmotīvu - "ciešanām" kā vienīgo pasaules un dzīves, dzīvītes virzošo spēku) vai rāmi plūst pa straumi (kam vēl aizvien nav nekāda sakara, ka otrs vienīgais iespējamais ceļš ir ciešanas un cinisms kā pasaules redzējuma/uztveres veids, lai gan grūtības mums, protams, patīk, grūtībās mēs sevi pierādām un vispār - tā rūdījās tērauds). Veselīgi, nudien.
Kopumā izrāde līdzīgi kā Kairiša sleš Dzudzilo "Uguns un nakts" ir izcils vizuālais baudījums. Pirmajā cēlienā gan drusku saguru no dinamikas un tempa zuduma. Pēra teksta blāķi brīžiem vēl ķeras pašam Anžem un dažkārt arī nav skaidrs, kāpēc vajadzēja paturēt visu teksta apjomu, jo tajos es zaudēju savu modrību - un neba tādēļ, ka tekstam kāda vaina, bet tādēļ, ka sirdi nenozaga, tādēļ, ka brīžiem nenoticēju. Iestājās zināms atslābums. Dažas sēdvietas, atgriežoties no starpbrīža, bija atstājušas vien pēcpušu nospiedumus un neko vairāk. Žēl, jo otrais cēliens nāca ar jaunu sparu, raitāku tempu (lai gan uz Anžes monologiem brīžam tumsā tik un tā turpināju atslābt). Radzobe, seniore, paspējusi Satori uzrakstīt, ka viņai nekādi nav saprotams, kādēļ ainā, kur pusmūžu sasniegušais puskailais Pērs lakstojas ap stipri jaunām Lolitām, Kairišs Anitras lomai tik tiešām ir paņēmis 10gadīgu bērnu (un vispār - par ko gan domājot vecāki, ko tādu pieļaujot (jo Gints tik tiešām vēršas pret Anitru, viņu nosaucot par ielasmeitu)?!! Ai, ai, ai, šausmas, šausmas!). Man gan liekas, ka tieši tas padarīja ainu, jā, brutālu, bet arī izcilu. Iespējams, kopumā uzvedums emocionalā ziņā nepaņēma tā, kā būtu varējis paņemt un tam ir gan sakars ar brīžiem, šķiet, lieliskām Kairiša idejām, kuras gluži vienkārši nav izdevies aizvest līdz skatītājam, proti, dažkārt stipri nākas papūlēties, lai mēģinātu saprast, kāpēc tieši šāda aina, ko V.K. ar to domājis. Tomēr kopumā - aizejiet gan! Būs skaisti - gan scenogrāfiski, gan muzikāli (Cīrule tik ļoti skaisti dzied), gan aktieriski (lai arī par Kažociņu zinātāji izsakās varen pozitīvi, mani viņa nekad nav saviļņojusi, šķita tāda pati kā "Asins kāzās" un citur, bet Lolita Cauka kā vienmēr priecē, pats Anže arīdzan (šoreiz jo sevišķi viņa ķermeniskais tēlojums (kas par slaikiem lēcieniem), Cīrule un Krūzkops (jau atkal!)).

Es nesaprotu, kā Guna saliek sevi atpakaļ kopā pēc Mēdejas izrādēm.
Ļoti labs arī Jāsons. Vairāk es šobrīd vēl neko nevaru pateikt. Viss jēls.

Dzīvoklī koridorā jau trešo diennakti izdzisusi spuldzīte. Atceros nopirkt tikai tad, kad vakarā, nākdama mājās, ieveļos pa tumsu iekšā un nočortojos, ka vēl joprojām gaisma pate par sevi nav tapusi. Pazīstot sevi, es šādi varu nodzīvot ļoti ilgi. Tad nu šorīt, pa tumsu taustoties, ģērbjos. Atnācu uz darbu un, protams, konstatēju, ka kājās pie mazās melnās kleitiņas man ir divas dažādas pusgarās zeķes. Abas melnas, bet tomēr dažādas. Un ko man tagadiņ darīt? Jābrauc vēl pēcpusdienā apgaismot jaunatne/Latvijas nākotne.

Citās ziņās:
Nopirkām biļetes uz G.Šmita "Kārkliem". Noskatījos Volmāronkas sižetu, nu patiesībā jau tā ir tā pati Žurka Kornēlija, tikai, domājams, citā (augstākā) kvalitātē. Būs branga smiešanās. Es ceru.

Šī nedēļas nogale bija vētraina, mani dārgie draugi. Noslēdzošā nots piederēja briedim - viņa griešana, malšana, ēšana utt. Brieža gaļa ir ārkārtīgi skaistā bordo krāsā, bet brieža tauki aizdambēs visas trubas jūsu mājā. (Šai ieraksta sadaļai es varētu uzlikt nosaukumu "Kad mājās ir mednieks").

Sestdien pēc skaistās piektdienas nakts bija tikai drusku grūti. Vakar pēc skaistās sestdienas nakts bija mazliet grūtāk - sirsniņa, redziet, vakar drusku neklausīja, motoriņš nevilka vīna straumes, bet saldējuma kokteilīc teijātera starplaikā cēla manu nogurdināto miesu, bet brieža buljoniņš pēcāk vēl jo vairāk.

Sazasolījos pastāstīt, kā patika "Peldošie - Ceļojošie. II daļa" Dailes teātrī. Es gan nenoliedzami vakar nebiju uzmanīgākais skatītājs, bet brīnišķīgā laikmeta beigas tomēr ir ārkārtīgi daiļš vizuālais baudījums. Sēdēju un skatījos kā vienu lielu un ārkārtīgi skaistu videoklipu. Dialogi arī otrajā daļā vēl aizvien ir "ne par ko" un "nekādi", tomēr atšķirībā no pirmās daļas JRT, šī nav tik enerģiska (klavieres kā cilvēka "pagarinājumi" tomēr bija ārkārtīgi spožs solis, ko, protams, nedrīkstētu atkārtot; šeit klavieres kļuvušas statiskas un cilvēkus pašus nospiedošas - aktieri neērti virzās pa šaurajām klavieru radītajām ejām, ik pa laikam viegli un eleganti pārslīdot tām pāri --> pašu radītā noslogojošā smaguma sajūta mijas ar cenšanos bezbēdnīgi aizmirsties un izrauties no "gaaaarlaaiiiiciiibaaas" un ikdienības). Bet no otras puses, protams, ne velti papildnosaukums ir "brīnišķīgā laikmeta beigas", kad visi kļūst maķenīt apcerīgāki, vecāki un sāk analizēt iepriekš sadarīto. Pirmo daļu paši JRT aktieri precīzi noraksturoja kā izrādi, kur forma ņem tik ļoti virsroku pār saturu, ka forma kļūst par saturu. Un tieši šis bija nedaudz vājāks 2.daļā. Iespējams, arī es esmu tik ļoti Nastavševa izlutināta, ka katru reizi gaidu ko pat ne vienlīdz mind-blowing, bet vēl vairāk un vēl vairāk nonesošu. Mani ļoti patīkami pārsteidza Ķesteris (Orests) - viņš izturēja savu lomu līdz pat pēdējiem skatītāju aplausiem. Otrs manu simpātiju ieguvējs bija Ilze Ķuzule - Skrastiņa (amizantais zvēriņš Ļoļečka), kura arī man ierasti ne visai iet pie sirds. Trešo simpātiju es piešķiru skatītājiem. Video ierakstā Intars Rešetins bija teicis, ka mīļajam Dailes teātra skatītājam pirms nākšanas ir jānobriest, ka šī nebūs parasta Dailes teātra izrāde, par ko man, protams, ir milzu prieks. Skatītāji bija rātni un zolīdi. Un vispār milzu prieks par aktieriem jeb, precīzāk, par to, ka viņiem bija iespēja izrauties no ierastā un ieslīgt Vlada prāta mistērijās.

Skatoties izrādi otro reizi, var kvalitatīvi pievērst uzmanību dažādām detaļām, kuras pirmajā reizē palaiž garām, ķerot sižetu un citas lielās līnijas. "Melnā sperma" aizvien svilina.

I'm not in love
So don't forget it
It's just a silly phase I'm going through
And just because
I call you up
Don't get me wrong, don't think you've got it made
I'm not in love, no no, it's because...

Izrāde par mums.

P.S. ļoti gribas, lai rīt būtu brīvdiena.

Ā, nu vispār vēl es pa šo marasma nedēļu pamanījos apmeklēt "Danse Macabre" atklāšanu - tur nav, ko daudz bilst, aizejiet. Nāves maskas lielākoties ir savāktas no citu muzeju kolekcijām, kā arī privātkolekcijām. Ļoti plaši ir pārstāvēta dažādu latvju tautas dižgaru, piemēram, Raiņa, Aspazijas, Kārļa Zāles, Kārļa Skalbes, brāļu Kaudzīšu, paša Paula Stradiņa, Jāzepa Vītola, Eduarda Smiļģa, Gustava Zemgala, Annas Brigaderes un daudzu citu nāves maskas. Tāpat ir izstādīta arī Pirmā Pasaules kara krituša karavīra nāves maska un nezināmās 16 gadus jaunās meitenes pēcnāves maska, kas 19.gadsimtā atrasta noslīkusi Sēnā Parīzē un kas vēlāk kļuvusi par glābšanas lelles Anniņas prototipu. Tāpat redzama Ciņa pēcnāves maska, kurš bijis sifilisa slimnieks, kas dusmu uzplūdā nogalinājis savu sievu. Savulaik esot atlieta arī Kaupēna seja, kas diemžēl nav saglabājusies. Tradīcija atliet noziedznieku vai garīgi slimo pēcnāves maskas Eiropā 19. un 20.gadsimta sākumā visticamāk skaidrojama kā iespēja pēcāk pētīt šo cilvēku fizionomiju, lai noteiktu, vai un kā kriminālas noslieces vai vājprātība atainojas sejas vaibstos - tā saucamā tainted gene pool teorija praksē. Šī izstādes daļa ir noslīpēta labi.
Nedaudz pretenzijas jeb katrā ziņā pāris jautājumus raisīja 2.izstādes daļa, kurā izstādītas, piemēram, atsevišķas organisma daļas ar pavadošo stāstu - vai tas būtu par orgānu transplantāciju, vai kā jau sen mirušas sievietes vēža šūnas turpina dzīvot arī pēc nāves un "kalpot" zinātnei, vai, piemēram, pēc miruša ķermeņa parauga studentu veidota rokas mulāža utt. Tāpat ir izveidota siena, kur ikviens var uzrakstīt, ko vēlētos pagūt izdarīt pirms nāves, un noliktas četras "balsojamās urnas", kas piedāvā opcijas, ko es izvēlētos darīt ar savu ķermeni pēc nāves. Un ikviens, iemetot vienā no urnām balsojamo "pupu" tiek aicināts izteikt savu viedokli vai vēlmes. Te gan man bija iebildumi pret iespējamām opcijām, proti, kāpēc tikai četras un kāpēc tieši šīs četras: ziedot ķermeni zinātnei, ziedot orgānus transplantācijai, novēlēt ķermeni anatomikumam studentu apmācībai vai gluži vienkārši - tikt apbedītam. Kā ar kremēšanu? Tāpat arī ne līdz galam bija skaidra, kāpēc izstādes otrajā daļā izvēlēti tieši šie objekti, ne citi. Radās iespaids par pakļaušanos telpas izmēram (kas, protams, nav mazsvarīgi). Labs izstādes abu daļu savienojums ir nosacītajā 2.daļā izstādītie mūsdienu mākslinieces Dylan Meconis Danse Macabre zīmējumi, kur dejojošā nāvīte skeletiņa paskatā piezogas ne vairs hercogiem vai zemniekiem, bet hipsteriem, blogeriem un fitnesa entuziastiem. Mērķis - "likt aizdomāties" noteikti ir sasniegts, tomēr "nāves masku", kas arī galvenā izstādes daļa, noteikti ir nostrādāta daudz labāk.

Un kaut kad biju solījusies mis_sarajevo pastāstīt, ko es domāju par R.Vaivara "Divas māsas un draudzene". Nu beidzot ir redzēta. Nešaubīgi principiāla un brutāla izrāde - brutāla tik tikpat ļoti kā pati dzīve. Kopumā 2,5 stundas bez pārtraukuma, protams, jau vien ir izaicinājums ikvienam skatītājam, tādēļ arī izrādes sākumā tiek arī paziņots, ka droši var iet uz tualeti, ja vajag, vai arī vienkārši projām, ja piebesī. Izrāde noteikti ir tāds blieziens-pārsteigums un gan fiziski, gan emocionāli izskatās ļoti smaga visām aktrisēm, kas gan brīnišķīgi tiek ar visu galā. Gana daudz izspelēto situāciju ir kā blieziens ar bomi un gribas tikai piekrītoši māt ar galvu, ka, jā, jā, kaut kas līdzīgs ir pieredzēts. Vīrieši no skatītāju vidus tiek burtiski ekspluatēti visu izrādes laiku (vienu nabagu izmantoja tik bieži, ka arī viņš beigās izpelnījās aplausus kā viens no izrādes dalībniekiem) un pēc katras šādas reizes viņiem tiek ierādīta atpakaļ viņu vieta ne vien zālē, bet dzīvē kā tādā. Kāds mans paziņa (vīr.dz.) bija par izrādi absolūti sajūsmināts. Domāju tikpat veselīgi to uztvēra vēl kāds pulciņš vīru, bet gan jau dažiem arī raustījās plakstiņš. Tiesa, nevajag domāt, ka izrāde sit tikai vīriešus, arī pašas lēdijas ir tālu no tā, ko saprotam ar vārdu "lēdija". Bet kas gan viņām cits atliek? Sak', nebūtu veči tādi kretīni un pidari - alkoholiķi (tas būtu vēl tas mazākais un pieciešamais), klapētāji, visu šķirbu drāzēji, bezgoži un vienkārši memļeki, nebūtu arī sievietēm jākļūst tik ciniskām un izmisušām. Kā Vaivars pirms tam intervijās bija izteicies - dažkārt, lai vīrieši vispār kaut ko sprastu, viņiem vienkārši ir brutāli jāsadod pa muti. Nu tad ar to arī sievietes šajā izrādē nodarbojas - dod pa muti viņiem tā, ka asinis līst (burtiski līst tikpat izteiksmīgi kā "Kill Bill"). Lai arī izrāde lielāko daļu noturēja manu uzmanību 100% (tas ir svarīgi, jo iepriekšējo nakti nebija gulēts) un atsevišķas vietas ir citējams, kaut kas kopumā pietrūka vai varbūt bija par daudz. Par daudz trokšņu, par maz niansētības un toņu. Manai gaumei pārāk tieši ar beisboleni par pieri. Noteikti pilnīgi liekas bija paša Vaivara pierakstītās a ļa "Melanholijas" cienīgās beigas. Tad gan man beidzot gribējās, lai izrāde beidzas.

Visu laiku prātoju, diez, kas un kā notiek Nastavševa galvā. Neatbildams un arī lieks jautājums, protams, jo tur notiek kas svēts - vismaz man tā šķiet. Svēts, jo tur nemitīgi kas dzimst un kas mirst, turklāt ar vērienu.
Hermanis, šķiet, strādā vairāk ar prātu, Nastavševs ir ... dzīvnieciskāks? Viņš spēlējas ar instinktiem, ar primitīvo mūsos. Sajūta, ka viņš izrok to melnāko no dvēseles n-tajiem aizkambariem un tad tā liegi, maigi un mirklīgi liek uzzibsnīt kaut kam trauslam un gaišam.
"Asins kāzas" noteikti ir viens no vērienīgākajiem un skaistākajiem iestudējumiem, ko pēdējā laikā (un varbūt pat vispār) ir nācies redzēt. Brīžiem man bija pāris iebildumi pret atsevišķiem aktierdarbiem, bet tas absolūti izlīdzinājās uz kopējā fona, lai gan vārds "fons" ir teju noziedzīgs šajā kontekstā. Šī izrāde ir mākslas darbs visās tās izpausmēs, tai skaitā mūzikā:

Vladislavs Nastavševs un Toms Auniņš - Mosties, Līgava

Ejiet, grābiet, skatiet.

Izrauj, sakapā mazos gabaliņos to sūda, bļa, sirdi.

Nastavševs, jā.

Equus Dailē ir jāredz kaut vai lugas materiāla dēļ vien. Un aktieru dēļ arīdzan. Patiesībā tieši to pašu varu teikt par Ž.Sibleirasa / Ģ.Ēča "Lidojošo klusuma darbnīcu" jebšu "Papelēs šalko vējš". Klusuma darbnīca, iespējams, not gonna blow your mind away, bet tā ir viena no sirsnīgākajām izrādēm, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Liriska, bet ne salkana, traģikomiska - kā jau pati dzīve. Par dzīvotgribu arī tad, kad ķermenis sāk pievilt, kad it kā nekas daudz vairs nav atlicis un it kā nekas daudz vairs nenotiek. Par notikšanu. Gistavs, Renē un Fernāns izpelnījās manu maigumu un mīlestību. Absolūti.
Equus, savukārt, liek justies viegli neērti šī vārda labākajā nozīmē, iedarbojas mazliet hipnotizējoši, pēc brīža attopoties, ka esi saliecies uz priekšu un burtiski ieurbies uz skatuves notiekošajā. Urdoša tēma, protams.
12 krēsli JRT neapšaubāmi ir meistarības un kvalitātes paraugstunda, tajā pašā laikā tā ir Dailes teātra style kases grāvēju JRT versija. Es tapu komfortabli un ļoti kvalitatīvi (noteikti ne primitīvi) izklaidēta četru stundu garumā. Un darbadienās dažkārt tas ir precīzi, kas vajadzīgs. Bet skatītājs ir atstāts tikai un vienīgi vērotāja lomā, iesaiste nenotiek, prāts atpūšas, sirds nenotrīs.

Šopavasar esmu īstena teātra slampa. Šī visa dēļ diēta tūliņ sāksies bez liekas piespiešanās.