Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Komentāri

Equus Dailē ir jāredz kaut vai lugas materiāla dēļ vien. Un aktieru dēļ arīdzan. Patiesībā tieši to pašu varu teikt par Ž.Sibleirasa / Ģ.Ēča "Lidojošo klusuma darbnīcu" jebšu "Papelēs šalko vējš". Klusuma darbnīca, iespējams, not gonna blow your mind away, bet tā ir viena no sirsnīgākajām izrādēm, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Liriska, bet ne salkana, traģikomiska - kā jau pati dzīve. Par dzīvotgribu arī tad, kad ķermenis sāk pievilt, kad it kā nekas daudz vairs nav atlicis un it kā nekas daudz vairs nenotiek. Par notikšanu. Gistavs, Renē un Fernāns izpelnījās manu maigumu un mīlestību. Absolūti.
Equus, savukārt, liek justies viegli neērti šī vārda labākajā nozīmē, iedarbojas mazliet hipnotizējoši, pēc brīža attopoties, ka esi saliecies uz priekšu un burtiski ieurbies uz skatuves notiekošajā. Urdoša tēma, protams.
12 krēsli JRT neapšaubāmi ir meistarības un kvalitātes paraugstunda, tajā pašā laikā tā ir Dailes teātra style kases grāvēju JRT versija. Es tapu komfortabli un ļoti kvalitatīvi (noteikti ne primitīvi) izklaidēta četru stundu garumā. Un darbadienās dažkārt tas ir precīzi, kas vajadzīgs. Bet skatītājs ir atstāts tikai un vienīgi vērotāja lomā, iesaiste nenotiek, prāts atpūšas, sirds nenotrīs.

Šopavasar esmu īstena teātra slampa. Šī visa dēļ diēta tūliņ sāksies bez liekas piespiešanās.