Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Dzīvoklī koridorā jau trešo diennakti izdzisusi spuldzīte. Atceros nopirkt tikai tad, kad vakarā, nākdama mājās, ieveļos pa tumsu iekšā un nočortojos, ka vēl joprojām gaisma pate par sevi nav tapusi. Pazīstot sevi, es šādi varu nodzīvot ļoti ilgi. Tad nu šorīt, pa tumsu taustoties, ģērbjos. Atnācu uz darbu un, protams, konstatēju, ka kājās pie mazās melnās kleitiņas man ir divas dažādas pusgarās zeķes. Abas melnas, bet tomēr dažādas. Un ko man tagadiņ darīt? Jābrauc vēl pēcpusdienā apgaismot jaunatne/Latvijas nākotne.

Citās ziņās:
Nopirkām biļetes uz G.Šmita "Kārkliem". Noskatījos Volmāronkas sižetu, nu patiesībā jau tā ir tā pati Žurka Kornēlija, tikai, domājams, citā (augstākā) kvalitātē. Būs branga smiešanās. Es ceru.

Šonedēļ gulēts tik maz, ka ķermenītis viss tāds stīvs un neveikls, prātiņš kļuvis jau īsiņš kā cīsiņš. Atvelku miesu uz darbu, jo skaidrs, ka to pēdējo šīsnedēļas Lielo darbu, kas jāpiebeidz, strādājot no mājām, es vienkārši nesaņemtos izdarīt, lai gan palagi mani ilgi, ilgi nelaida vaļā.
Pa ceļam par mani izņirgājās laikpstākļi. Es tiku viegli cauri, jo manu lietussargu tie izvaroja.
Lai nu kā, es beidzot, mazliet izpluinīta, nonācu galapunktā. Nodomāju sevi palutināt un baltas kafijas vietā pacienāt sevi ar kapučino. Bij'man kaut kā piemirsies, ka piena putotājs ir drusku aizķepis un sabojājies, kā rezultātā debešķīgu piena putu vietā es ieguvu ne vien vienkārši uzkarsētu pienu, bet arī piena eksploziju taisni man sejā un uz krūtīm. Ņemot nost no aparāta piena krūzīti, tā izslīdēja un atlikušais saturs izlija man rokās. Tāda nu es, klāta ar pienu, dodos pie saimniecības skapīša, kur, protams, pašā augstākajā plauktā noliktas salvetes. No rokām man burtiski pil piens un arī acis aizlijušas ar šo sākotnes dziru, es, pastiepjoties, cik nu varu, uz purngaliem, skapja durvis veru vaļā, cenšoties to pēc iespējas mazāk noķērnāt. Atveru skapi un, tā kā tas ir pamatīgi piekrāmēts, man uz galvas krīt trauku mazgājamā līdzekļa pudele. Bet, dārgie draugi, mana veiklība tomēr ir prātam neaptverama! Es noķeru pudeli un izvairos no asiņojoša deguna! Pudeli es noķeru, protams, pagalam ačgārni- ne īsti ar plaukstām, bet plaukstu locītavām (!!!) un šo īso mirkli manās rokās tā atrodas vēkšpēdus, ar korķīti, kurš nav aiztaisīts, uz leju. Atkārtoju vēlreiz "ar korķīti, kurš nav aiztaisīts, uz leju". Jā, no tā strauji uz leju pār jau uz pienā izmirkušu krūtežu notek trauku mazgājamais līdzeklis. Nē, nu labi, ka ne acēs. Es, protams, domāju, ka šitas viss uz lielu laimi vai vismaz veiksmi.

Mani dārgie draudziņi!

Šodien ir tāda darba duna, ka gandrīz neattapu atrast brīdi pusdienām. Uzskatīsim, ka šobrīd ir manas pusdienas.
Tātad pusdienu pauzē izstāstīšu jums sava rīta cirslību. Bija tā.
Miegs naktī bija labs, bet modinātāja zvans plkst. 06:00 mani tomēr drusku sagrāva. Vēl brīdi centos pagarināt mirkli "pirms", pagriežot abu spilvenu aukstās puses (hello, brothers and sisters!). Kad spilvenu siltums vairs nebija izbēgams un arī pūslis jau kādu pusstundu bija kliedzis par savu brieduma pakāpi, saņēmu visus savus spēkus un izvēlu tūļīgo un stīvo augumu no mīkstajiem palagiem. Nodevu miegainu sveicienu saulei un žagatai, kas laidās no ābeļzara uz tuvējo stalto egli, un lēnīgi vilkos uz vannasistabu, kur turpmākās minūtes divdesmit veicu miesas augšāmcelšanās rituālus. Soli pa solim, kustību pa kustībai nodevos sociālā paskata tjūningam. Kā vienmēr, pēdējā brīdī, kad jau jāskrien laukā no mājas, meklēju, ko tad vispār vilkt mugurā. Uzvelku kleitu, rūtaino, saprazdama, ka šodien nebūs un, iespējams, izdarīdama pāragru spriedumu par šīs nepilnas četras reizes vilktās kleitas īsto piederību veikalam "Otrā elpa", nevis uz mana auguma. Ātrumā lemju par labu svārkiem un krekliņam, pilnīgi parastam. Ātri, ātri, vēl pēdējais smaržu pieskāriens kaklam, mētelītis mugurā un esmu gatava laimē diet doties Kalpot. Gaismas slēdži, slēdzene, pakāpieni un priekšā jau smaržīgais un ziedošais Rajons. Esmu gājusi jau kādas minūtes trīs, kad pēkšņi mani pārņem sajūta, ka kaut kas ir aizmirsts, ka kaut kas nav pareizi. Gludeklis? Vai tomēr gaisma vannasistabā, kā tas ir gadījies jau iepriekš? Un tad pār mani lija apskaidrība. Man kaut kā trūka. Svārki, dāmas un kungi. Tas, kā man trūka, bija svārki. Esmu uzvilkusi mēteli virs krekliņa un melnām zeķbiksēm. Aptverdama situāciju, sāku smieties balsī, griezos uz papēža riņķī un steidzu apjost brunčus.

Šis rīts neiesākās labi. Pusaizmigušā stāvoklī pēdējā svaigā piena lāsīti es pielēju nevis pie kafijas, bet gan izlietnē. Pati nesapratu, kā tas man nelabi izgadījies, paliku uz pauzes. Sametās sevi drusku žēl.

UPD. Tā saulīte aiz loga dziedē manas brūces, gočpendel. Nu, skaisti!

Kad astoņos no rīta vēl nevari trāpīt pie dzīvības uzturošo kafiju orālajā atverē un tas viss dievu dzēriens nenovēršami līst pār tavu, kā sākotnēji iedomājies, skaisto, tīro kleitu, lieli dekoltē ir tieši tas, ko vēlies. Paņem mutautiņu, noslauki krūtežu un visas pazīmes par šitentādu neveiklu izdarīšanos kā nebijušas. Gatavs performēt.

Statoil'ā, kā zināms ir varena kafija. Tiešām laba.(Statoil, starp citu, ir lielākais kafijas tirgotājs Latvijā - nudien, nudien!) Un tagad viņiem ir speciāls piedāvājums tādiem pusaizmigušiem īpatņiem kā man - XL kafija - 591 ml, ja gribam būt precīzi. Bļannai, kas, šķiet, jau vairākas dienas atrodas intelektuālā skurbumā, es pat teiktu plostā, proti, tas sāk kļūt nepatīkami, pilnīgi noteikti vajag XL kafiju - varbūt pat divas. Tā nu sāpošu galvu, stīvu kaklu un visādu citādu tizlumu Bļanna, atdevusi daudzas naudiņas par lielo kafiju, ko noteikti vāc nabadzīgi Kenijas bērni un kā krūzītes pagatavošanai tiek izcirsti koki un dedzināts fosilais, tāpēc garantēti izpostījusi savu karmu Mātes Dabas priekšā, to ar slaiku vēzienu izlej pa visu bodi (visu to 591 ml!). Un kā tāds vainīgs suns, nolaistu galvu, iežmiegtu asti, atvainojas personālam un iet sev pildīt nākamo XL kafiju. Personāls tur dikti laipns - saka "nekas, nekas - ne pirmā, ne pēdējā reize". Samaksājusi pa otram lāgam un dikti nokaunējusies Bļanna dodas prom, lai laistos šīs dienas intelektuālajās orģijās. Atnākusi uz kalpotāju māju un, slēdzot vaļā durvis, Bļannas tizlums ņem virsroku otro reizi - kafijas krūziņa viegli un nemanāmi izslīd no rokas, un pa grīdu jau otro reizi pludo rūgti saldenais gaišbrūnais dzēriens. Kenijas bērni to nekad nepiedos.

Tātad 31. decembris, kā jau bija paredzēts, ir iesācies ar paģirām. Tiesa gan - ne graujošām, lai gan izdzertais mikslis liecināja, ka būs sūrāk. Daudz ūdens un piparmētru tējas un būs jau lāb'.

Visa cita starpā es vakar naktī biju īstens cirslītis, jo pilnīgi netīši izraisīju mizanscēnu kāda visnotaļ jauka pāra attiecībās. Par šo man jāpastāsta maķenīt vairāk, jo man likās, ka tā notiek tikai b vai c kategorijas Goļivudas filmās. Stāsts tātad šitāds:

Pulkstenis jau rāda apmēram divi naktī un mēs esam pie drauga/paziņas - kā nu kurš - uz džubileju. Viens no viesiem ir arī mans paziņa (kurš arī mans bijušais, bet tas šoreiz ne no svara) ar savu visnotaļ mīlīgo draudzeni. Nu, un mēs sirsnīgi un draudzīgi, un laikam diezgan ilgi, jo interesanti, ar šo paziņu runājamies. Es jau pamazām jutu, ka viņa beibe kļūst tāda mazliet strjomīga, kas, manuprāt, bija pilnīgi nepamatoti. Un ik pa laikam, kamēr mēs runājam, viņai viņš jānobučo tā un šitā... Diezgan traucējoši, jāsaka. Mīļās dāmas, neuzbāzieties ar saviem kvēlajiem skūpstiem savam sirdsāķītim, kamēr viņš normāli sarunājas ar citu cilvēku - not cool! Bet scēna vēl tikai priekšā, vai ziniet. Eju ka es uz tualeti, tur pretī viņš. Viņam liekas, ka kauč kāds furunkuls virs augšlūpas pamazām metas. Palūdz manu viedokli, ko ar šamējo darīt. Neba es mediķis, bet nu labi. Palūdz, vai nevaru paskatīties. Es, protams, labs cilvēks būdams, paskatos. Saku, ka lai tik neaiztiek! Un, kā jau labās filmās tas notiek, brīdī, kad skatos (tīri medicīniski un bez nodomiem, ja!) viņa draudzene nāk uz toču. Un tad, kā jau pieklājas, notiek durvju ciršana. Nepaspējam ne attapties, ka jau šņorē zābakus un saka, ka jāiet projām (vispār jāiet projām viņiem bija jau sen, bet es laikam patraucēju, jo mēs aizrunājāmies - dziļi par to atvainojos, protams!). Skuķis, vārdu sakot, lec kā uz ecēšām. Es visādi mēģinu situāciju vērst uz labu - izklājos un izritinos, vai ziniet, sakot, ka tur takš nekā nebija! Šis, pie sevis klusu smejot, auj kājas. Neizskatījās, ka viņam ļoti gribas doties projām, bet, kā pats teica:"Pieklājība prasa sekot meitenei." Un viņam taisnība. Jāseko meitenei. Bet vienu brīdi man apnika taisnoties tam histēriskajam bābietiem un tamdēļ pajautāju viņai:"Cik Tev gadu?" "Divdesmit", viņa atsaka (un es patiesībā to jau zināju). "Var redzēt", atbildu es. Un viņa aizcirta durvis otro reizi.

Laikam jāpiedabū sava miesa piecelties un aiziet pēc Borjomi.
Pat mati un apakšveļa smaržo(?) pēc cigaretēm.

Sīkumos neieslīgšu, bet gadījās nupat tā, ka nolēju savu kailo dekolteju ar karstu parafīnu. Au un uh vienlaicīgi, vai ziniet.