Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - "Nenāc klāt man rudenī", mazā, smalkā balstiņā pīkstēja cirslītis

Šonedēļ gulēts tik maz, ka ķermenītis viss tāds stīvs un neveikls, prātiņš kļuvis jau īsiņš kā cīsiņš. Atvelku miesu uz darbu, jo skaidrs, ka to pēdējo šīsnedēļas Lielo darbu, kas jāpiebeidz, strādājot no mājām, es vienkārši nesaņemtos izdarīt, lai gan palagi mani ilgi, ilgi nelaida vaļā.
Pa ceļam par mani izņirgājās laikpstākļi. Es tiku viegli cauri, jo manu lietussargu tie izvaroja.
Lai nu kā, es beidzot, mazliet izpluinīta, nonācu galapunktā. Nodomāju sevi palutināt un baltas kafijas vietā pacienāt sevi ar kapučino. Bij'man kaut kā piemirsies, ka piena putotājs ir drusku aizķepis un sabojājies, kā rezultātā debešķīgu piena putu vietā es ieguvu ne vien vienkārši uzkarsētu pienu, bet arī piena eksploziju taisni man sejā un uz krūtīm. Ņemot nost no aparāta piena krūzīti, tā izslīdēja un atlikušais saturs izlija man rokās. Tāda nu es, klāta ar pienu, dodos pie saimniecības skapīša, kur, protams, pašā augstākajā plauktā noliktas salvetes. No rokām man burtiski pil piens un arī acis aizlijušas ar šo sākotnes dziru, es, pastiepjoties, cik nu varu, uz purngaliem, skapja durvis veru vaļā, cenšoties to pēc iespējas mazāk noķērnāt. Atveru skapi un, tā kā tas ir pamatīgi piekrāmēts, man uz galvas krīt trauku mazgājamā līdzekļa pudele. Bet, dārgie draugi, mana veiklība tomēr ir prātam neaptverama! Es noķeru pudeli un izvairos no asiņojoša deguna! Pudeli es noķeru, protams, pagalam ačgārni- ne īsti ar plaukstām, bet plaukstu locītavām (!!!) un šo īso mirkli manās rokās tā atrodas vēkšpēdus, ar korķīti, kurš nav aiztaisīts, uz leju. Atkārtoju vēlreiz "ar korķīti, kurš nav aiztaisīts, uz leju". Jā, no tā strauji uz leju pār jau uz pienā izmirkušu krūtežu notek trauku mazgājamais līdzeklis. Nē, nu labi, ka ne acēs. Es, protams, domāju, ka šitas viss uz lielu laimi vai vismaz veiksmi.