Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Es vēl joprojām esmu tik pārņemta ar Raiņa - Kairiša "Uguns un nakts", ka varu vien izspiest pliekanu "uh. iespaidīgi. pārņemoši. aktuāli. lieliski." Turklāt sr. un jr. Radzobes visu jau smuki uzlikušas uz papīra.

Aizstaigājām uz "Pilna Māras istabiņu".
Piekritīšu kādam biedram - tas, iespējams, ir labākais, ko ar šo materiālu varēja izdarīt. Brīžiem bija sajūta, ka atrodos Parādnieka kunga demogrāfijas kampaņā - žēl, ka radīšana lielākoties apzināti atstāta tikai šajā sfērā. Taču nevar noliegt, ka ik brīdi tā drusku, drusku iedūra pakrūtē tā stīdziņa par mīlestības trūkumu (vai tā mātes, vai jebkāda cita mīlestība, man nešķiet tik būtiski).
Izrādes noskaņa stipri atgādināja Terensa Malika pēdējo laiku darbus - tāds Tree of Life latvju mērcē.
Tomēr uzveduma laikā sapratu, ka mani lielākie iebildumi ir nevis pret režiju vai pārāk smagnējo un neērto telpu, bet gan....bungu rīboņa.... pašu materiālu, proti, lugu vai, vēl precīzāk, selektīvi pret Māras Zālītes daiļradi. Un nebija pat tā, ka savus iebildumus pret MZ nebiju iepriekš apzinājusi, bet laikam drusku piemirsusi gan. Jo, ak, brīžam tas viss bija krietini uz robežas ar JRT tik neraksturīgo patētiku! Nemaz nerunājot par Zālītei tik zīmīgo pirksta pakratīšanu un morāli, morālīti(jaunkundzīt, jūs vēl nesapratāt, ka mēs šeit par izniekotām iespējām, vājiem raksturiem un sekliem labuma meklētājiem runājam? Skaties, attopies, neatkārto!)Mičule Zālītes tieksmi sprediķot ir gan drusku ietīstījusi kosmiskaja miglā. Par to uz mirkli liek aizmirst arī Keiša un Daudziņa kariķētie tēli (viņi patīkami mani aizmeta uz Hermaņa un Makdonas "Izrāde, kas nav par latviešiem. Vientulīgie rietumi" noskaņu, kur morāle, loģiski, ir, bet moralizēšana pat blakus nav stāvējusi).
Tas noteikti nav labākais, ko esmu redzējusi JRT. Tas, brīnumainā kārtā, nav arī sliktākais.

Sveika, bāreņu tauta...

P.S. es jau iztālēm redzu, kā šo izrādi gāž apkārt nacionālās apvienības pūļi.
P.P.S. biedri gan saka, ka MZ "Pieci pirksti" esot izcila grāmata. Es laikam ļaušos tikt pierunāta.

S.Uhanova un V.Nastavševa "Melnā sperma" ir stāsti un izrāde par cilvēcību līdz kaulam. Un tieši "līdz kaulam" ir atslēgas vārdi - bieži vien neglīti un sāpīgi kā tādi regulāri nobrāzti, mazliet sūrstoši un brīžiem jau strutojoši ceļgali.
Tā (krievu) dvēsele - ar Sibīrijas stingumu, režīma dekadenci, izkropļotajām paaudzēm un dzelošo mošanos pēkšņā tukšumā iesit pa nierēm tā stipri, stipri. Un, taisnību sakot, nevajag pat to, lai sajustu svelošu (vai varbūt zeļošu?) pakrūti - ir jābūt bez sirds, lai negribētos noglaudīt galvu ikvienam tur redzamajamam dzīves (pa)bērnam.

Viens no labākajiem pēdējā laika redzētajiem iestudējumiem.

Piedzirdīju dvēseli.

Par spīti manai iekšējai pretestībai gan jau es kaut kad, nezin kad aizvilkšu savu miesu (un garu) uz to daudzināto Mielastu (un tikpat iespējams, ka man tas (ļoti) patiks). Bet, dārgo draudziņ, man ir problēma (Tu saki?). Nepamet sajūta, ka god.Tīrona kungam Platona iestudēšana ir drusku tāda kulakā noraušana.
Latvijas (radošajai) inteliģencei noteikti ir citas domas.

Sapirkos biļetes uz teātri un uzreiz kļuva drusku labāk.

Pēc tādiem koncertiem kā šovakar Domā dzīve šķiet daudz dzīvojamāka un pasaule daudz baudāmāka. Vai varbūt tieši pretēji. Nezinu.

Maģiski un pārpasaulīgi.

Nu, nepatika man Gaujas "Izlaiduma gads", nepatika.

Redziet, man nepatīk, ja mani uzskata par idiotu. Un tieši tā, manuprāt, pret skatītāju piecu stundu garumā izturējās lietuviešu režisors Oskars Koršunovs izrādē "Izraidītie". Gluži kā draņķīgās B kategorijas filmās skatītājs tiek emocionāli prasti un klišejiski masēts un presēts visu izrādes laiku, neatstājot nekādu telpu paša skatītāja vērtējumam un smadzeņu noslodzei. Gluži pretēji - vienīgais veids, kā nosēdēt krēslā, nesajūkot prātā, bija smadzeni uz pāris stundām mēģināt atslēgt. Man neizdevās, tāpēc vienīgais, ko jutu, bija ciešanas, ko izraisīja diemžēl nevis emocionāla līdzjušana izrādes varoņiem, bet izrādes formāts per se.
Nav noslēpums, ka izrādēm radītajiem skaņu celiņiem ir milzīga nozīme izrādes noskaņas un pat satura veidošanā. Absolūti lieliski piemēri ir JRT "Peldošie - Ceļojošie" ar režisora oriģinālmūziku, bet no kombinēto skaņu celiņiem viens no iespaidīgākajiem, manuprāt, ir izrādē "Vigīlija. Sapnis par nomodu" (paldies par to Šlāpinam) - mūzika kā saturiski arkārtīgi būtiska, noskaņu papildinoša un/vai veidojoša, bet ne kā lēts "ar mietu pa pieri" paņēmiens "pareizu" reakciju radīšanā skatītājos, ko darīja ansambļa Ryga (kas paši par sevi bija lieliski) izpildītā mūzika.
Arī izrādes traģikomika neiztur smalko robežu starp neuzbāzību, gaumi un trivialitāti. Joki lielākoties bija pliekani un klišejiski, turklāt mēdza atkārtoties to formula - sak, nostrādāja vienreiz, nostrādās arī otro reizi! Un man par pārsteigumu - nostrādāja ar'! Publika smējās un aplaudēja, bet es mēģināju saprast par ko. Atceros sevi iesmejamies vienu reizi. Bet tad mūzika strauji kļuva minorīga un sērīga - un es (tāpat kā visi citi zālē sedošie) droši zināja, ka joku laiks ir beidzies un šī patiesībā ir ļoti skumja izrāde.

Kopumā izrāde ir lētu efektu kompilācija ar atsevišķi ja ne lieliskiem, tad ļoti labiem aktierdarbiem (J.Žagars, L.Dzelzītis), kas neatstāj vietu skatītājam (jo mēs droši vien neuzbāzīgāku, niansetāku, smalkāku izrādes formātu nebūtu spējīgi saprast). Un, jā - izrādes var būt skaļas, raupjas (un rupjas), "lielas", krāsainas utt. un vienlaicīgi ne-primitīvas, ne ar "pirkstu bakstošas" manās smadzeņu krokās. Šī tāda nebija. Man no tiesas bija sevis žēl.

Sezona gan tūliņ beidzas, bet tomēr paspēts kaut nedaudz atgriezties kultūrismā ar izdomātu jūtu mīlas daudzstūriem Peldošos - Ceļojošos.

Eleganti un virtuozi, un, protams, ironiski bez gala.

Dmitrijs Lavrentjevs:"Es Jūs mīlu tā, ka varētu sist trīs dienas."
Ļoļečka Carevska:"Tā Jums kaut kāda vecticībnieku mīlestība."