Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Sezona gan tūliņ beidzas, bet tomēr paspēts kaut nedaudz atgriezties kultūrismā ar izdomātu jūtu mīlas daudzstūriem Peldošos - Ceļojošos.

Eleganti un virtuozi, un, protams, ironiski bez gala.

Dmitrijs Lavrentjevs:"Es Jūs mīlu tā, ka varētu sist trīs dienas."
Ļoļečka Carevska:"Tā Jums kaut kāda vecticībnieku mīlestība."

"- Как трудно быть женщиной!
- Человеком надо быть."


"- Ну что трудно жить?
- Да нет - легко мне жить. Я же всегда веселая."


E.Seņkovs - "Vasarnieki / Дачники", М.Горький

Gorkijam brīnišķīgi, piesātināti un virtuozi dialogi. Tomēr pēdējās 20-30 min, kas ir stingri pēc lugas materiāla un, iespējams, lasot ir tieši punkts uz i, izrādē izjauca emocionālo un arī saturisko kulmināciju. Attiecīgi radās sajūta, ka Seņkovs ar Gorkija vārdiem uzskatījis par vajadzīgu izrādes beigās tomēr объяснить и показать все как для особенно тупых.

"- Почему солнце синим карандашом рисуешь?
- Я желтый берегу, деду Бога нарисую.
- А чё, Бог желтый что ли?
- А ты не знал? Он ведь светится."

Бог забыл их, но они не забывают Бога.

"Observing the fear of ageing that characterizes our era, sociologist Christopher Lasch argues that ‘the fear of ageing does not stem from a “cult of youth”, but rather from a "cult of the ego" (Lasch, 2000 [1979]: 269). In pursuing his analysis, this author points out that the systematic devaluation of older people and the biomedical devices aimed at combating ageing are in keeping with individuals’ decreasing solidarity with older generations. In fact, he says, the desire expressed by certain scientists to push back – even overcome – the limits of death as much as possible corresponds with the fantasy of narcissistic individuals who are unable to face the limitations of the human condition (Lasch, 2000 [1979]: 301)
In this sense, regenerative medicine plays a role in the dual effort to deconstruct and desymbolize death. Death not only becomes symbolically insignificant but also loses its social aspect, being reduced to a strictly individual phenomenon against which each person must fight on his own."


Lafontaine, C. (2009). Regenerative Medicine's Immortal Body: From the Fight against Ageing to the Extension of Longevity. Body & Society, 15(4):53 – 71.
Lasch, C. (2000 [1979]) La Culture du narcissisme: la vie américaine à un âge de déclin des espérances.Castelnau-le-Lez: Éditions Climats.

"You can be a slut as long as you're pure at heart, You can be a whore as long as you're true", Chinawoman

Šo ir vērts atcerēties.

"Atmiņai patīk spēlēt bērnišķīgas spēles. Tā nolien kaktiņā. Sliecas uz glaimošanu un laprāt izpušķo, nereti bez kādas nepieciešamības. Tā runā pretī piemiņai, kas ir pedantiska un ķildīgi cenšas pierādīt savu taisnību.
...atmiņas noturīgāko daļu nereti veido meli vai melu mazā māsa blēdīšanās; uzrakstīti tie skan ticami un dižojas ar detaļām, kas izskatās fotogrāfiski precīzas..."

G.Grass "Lobot sīpolu"

Manā īpašumā ir nonākusi 1939. gadā izdota grāmatiņa "1000 zelta padomu namamātēm un katram pilsētā un uz laukiem". Padomi nudien zelta vērtē, rau, padalīšos ar dažiem, jo ticu, ka tieši šodien kādam tie var noderēt.

Piemēram, par šo vienādiņ esmu lauzījusi galvu:" Zāles traipiem papriekš uzziež drusku sviesta, tad izmazgā ar ziepēm verdošā ūdenī.

Cilindru, kas dabūjis lietu, atstāj, kamēr tas izžūst. Tad tīru, baltu drānu vairākkārt saliek rokas platumā un kādu laiku tura virs verdoša ūdens un apstrādā ar to cepuri kā ar suku.

Papirs kļūst nesadedzināms, ja to iemērc volframskābes sodas šķīdumā.

No vecas, sausas maizes pagatavo atspirdzinošu un slāpes remdinošu dzērienu ne tikai bērniem un slimniekiem, bet arī veseliem.

Kurmis tomēr vairāk der (!!!), nekā kaitē dārzam; tā pauguri jāizlīdzina.

Kaķus padzen, ja tos sabaida (pēkšņa ūdens glāze, bērnu pistole, sprāgstkorķi!); kaķi vēlāk izvairās no vietām, kur tie sabaidīti.

Zīdaiņu un mazbērnu iesnas ārstē, ja rūpējas par kārtīgu caureju un dod ceptas plūmes.

Atkarājušas ausis bērniem jau agri jānovērš; vislabāk ar pazīstamiem ausu sildītājiem, kurus uzmauca pa nakti. Vēlāk ir grūtāk novērst.

Acu skropstas kļūst mirdzošas, ja ar mazu, mīkstu suku tām uzklāj drusku krēma un sasukā (augšējās skropstas augšup, apakšējās lejup).

Ja aizkari deg, tad uguns ātri nodzēšama ar slapju slotu.

Atlas- un brokatkurpes tīra ar putriņu, ko samaisa no benzina un magnezija."

Lasot planeeta ierakstā norādīto saiti uz Pētera Apiņa apkopotajām latviešu nacionālās žūpības īpatnībām , atcerējos tikām lasījusi šo:


"Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme. Maigi uzupurēdamās, mātes dalās pasniegtajā degvīna glāzē ar saviem zīdāmajiem bērniem. Četrpadsmit gadu veci zēni un meitenes dzer degvīnu, nesaviebjot seju, un starp vīriešiem un sievietēm reti atradīsim tādus, kas nepiedzertos katru svētdienu, it sevišķi tad, kad viņi bijuši pie dievgalda. Ja tiem šim nolūkam trūkst naudas, tad vīrieši nes pārdot labību, bet sievietes - savas drēbes. Pieredzējuši mācītāji un zemes īpašnieki sūdzas, ka latvieši ar divkāršu sparu aizejot pa šo maldu ceļu - par netikumu es šo solamen miseriae neuzdrošinos saukt, - pat ja viņi līdz četrdesmitajam mūža gadam no tā izvairījušies. Man liekas, šī piezīme pati jau atrisina jautājumu, kāpēc žūpošana šai tautā tik izplatīta. Tā kā vairākām, pat gandrīz visām viņu rakstura kļūdām ir viena sakne, tad lai man ir atļauts par šo punktu izteikties plašāk.
(..)
Latvieši bez izņēmuma ir dzērāji. Daudzi veselām nedēļām dzīvo pa krogu; daudzi no pārdzeršanās mirst. "Ja bailes no kunga un viņa pātagas tos neatturētu, tad drīz visa tauta noslīktu degvīnā." (Kāda muižnieka paša vārdi, - kā vispār visi šie argumenti ir rūpīgi sakrāti no muižu īpašnieku izteicieniem.)"

Garlībs Merķelis, "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās" 1796

"Bērniem jāmāca nevis, ko apgūt, bet – kā apgūt, un nevis, kam ziedoties, bet ziedošanās vērtība."
/Margareta Mīda/

I have never said that you are not good at what you do, it's just - what you do is not worth doing (Sheldon, The Big Bang Theory)