Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par latviešiem un alkoholu

Lasot planeeta ierakstā norādīto saiti uz Pētera Apiņa apkopotajām latviešu nacionālās žūpības īpatnībām , atcerējos tikām lasījusi šo:


"Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme. Maigi uzupurēdamās, mātes dalās pasniegtajā degvīna glāzē ar saviem zīdāmajiem bērniem. Četrpadsmit gadu veci zēni un meitenes dzer degvīnu, nesaviebjot seju, un starp vīriešiem un sievietēm reti atradīsim tādus, kas nepiedzertos katru svētdienu, it sevišķi tad, kad viņi bijuši pie dievgalda. Ja tiem šim nolūkam trūkst naudas, tad vīrieši nes pārdot labību, bet sievietes - savas drēbes. Pieredzējuši mācītāji un zemes īpašnieki sūdzas, ka latvieši ar divkāršu sparu aizejot pa šo maldu ceļu - par netikumu es šo solamen miseriae neuzdrošinos saukt, - pat ja viņi līdz četrdesmitajam mūža gadam no tā izvairījušies. Man liekas, šī piezīme pati jau atrisina jautājumu, kāpēc žūpošana šai tautā tik izplatīta. Tā kā vairākām, pat gandrīz visām viņu rakstura kļūdām ir viena sakne, tad lai man ir atļauts par šo punktu izteikties plašāk.
(..)
Latvieši bez izņēmuma ir dzērāji. Daudzi veselām nedēļām dzīvo pa krogu; daudzi no pārdzeršanās mirst. "Ja bailes no kunga un viņa pātagas tos neatturētu, tad drīz visa tauta noslīktu degvīnā." (Kāda muižnieka paša vārdi, - kā vispār visi šie argumenti ir rūpīgi sakrāti no muižu īpašnieku izteicieniem.)"

Garlībs Merķelis, "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās" 1796