Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Manas darba vadītājas T.T. rokraksts ir kā ārstam. Tas ir būtiski un apgrūtinoši, kad saņemu viņas skribelētos komentārus uz maniem tekstiem. Tiešām, tiešām apgrūtinoši. Apmēram 50% es minu pēc konteksta.

Manī ielīst silts prieks katru reizi, kad pēkšņi mana bijusī advisor Jess no Detroitas atraksta man epastu "uzgāju šādu rakstu, iedomājos, ka Tev varētu noderēt" vai "re, kāda konference, varbūt Tev der?".
Viiiii. Mīlestībiņas.

Es priecājos par LU Torņakalna kompleksa attīstību, tiešām priecājos - tas noteikti (visticamāk?) veicinās LV AI starptautisko konkurenci. Un tomēr.... tomēr es esmu arī skeptiska. Cik daudz tas realitātē uzlabos izglītības un zinātnes kvalitāti? Nedaudz atgādina Stradiņa slimnīcas stāstu, kad ēkās iegulda daudz vairāk, nekā cilvēkos (pasniedzējos un studentos) un pašā zinātnē. Proti, manas bažas ir par samērību. Nu, kaut vai par to, kādas prasības ir pasniedzējiem un arī, cik viņiem maksājam.