Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Medījumi un māksla

Šī nedēļas nogale bija vētraina, mani dārgie draugi. Noslēdzošā nots piederēja briedim - viņa griešana, malšana, ēšana utt. Brieža gaļa ir ārkārtīgi skaistā bordo krāsā, bet brieža tauki aizdambēs visas trubas jūsu mājā. (Šai ieraksta sadaļai es varētu uzlikt nosaukumu "Kad mājās ir mednieks").

Sestdien pēc skaistās piektdienas nakts bija tikai drusku grūti. Vakar pēc skaistās sestdienas nakts bija mazliet grūtāk - sirsniņa, redziet, vakar drusku neklausīja, motoriņš nevilka vīna straumes, bet saldējuma kokteilīc teijātera starplaikā cēla manu nogurdināto miesu, bet brieža buljoniņš pēcāk vēl jo vairāk.

Sazasolījos pastāstīt, kā patika "Peldošie - Ceļojošie. II daļa" Dailes teātrī. Es gan nenoliedzami vakar nebiju uzmanīgākais skatītājs, bet brīnišķīgā laikmeta beigas tomēr ir ārkārtīgi daiļš vizuālais baudījums. Sēdēju un skatījos kā vienu lielu un ārkārtīgi skaistu videoklipu. Dialogi arī otrajā daļā vēl aizvien ir "ne par ko" un "nekādi", tomēr atšķirībā no pirmās daļas JRT, šī nav tik enerģiska (klavieres kā cilvēka "pagarinājumi" tomēr bija ārkārtīgi spožs solis, ko, protams, nedrīkstētu atkārtot; šeit klavieres kļuvušas statiskas un cilvēkus pašus nospiedošas - aktieri neērti virzās pa šaurajām klavieru radītajām ejām, ik pa laikam viegli un eleganti pārslīdot tām pāri --> pašu radītā noslogojošā smaguma sajūta mijas ar cenšanos bezbēdnīgi aizmirsties un izrauties no "gaaaarlaaiiiiciiibaaas" un ikdienības). Bet no otras puses, protams, ne velti papildnosaukums ir "brīnišķīgā laikmeta beigas", kad visi kļūst maķenīt apcerīgāki, vecāki un sāk analizēt iepriekš sadarīto. Pirmo daļu paši JRT aktieri precīzi noraksturoja kā izrādi, kur forma ņem tik ļoti virsroku pār saturu, ka forma kļūst par saturu. Un tieši šis bija nedaudz vājāks 2.daļā. Iespējams, arī es esmu tik ļoti Nastavševa izlutināta, ka katru reizi gaidu ko pat ne vienlīdz mind-blowing, bet vēl vairāk un vēl vairāk nonesošu. Mani ļoti patīkami pārsteidza Ķesteris (Orests) - viņš izturēja savu lomu līdz pat pēdējiem skatītāju aplausiem. Otrs manu simpātiju ieguvējs bija Ilze Ķuzule - Skrastiņa (amizantais zvēriņš Ļoļečka), kura arī man ierasti ne visai iet pie sirds. Trešo simpātiju es piešķiru skatītājiem. Video ierakstā Intars Rešetins bija teicis, ka mīļajam Dailes teātra skatītājam pirms nākšanas ir jānobriest, ka šī nebūs parasta Dailes teātra izrāde, par ko man, protams, ir milzu prieks. Skatītāji bija rātni un zolīdi. Un vispār milzu prieks par aktieriem jeb, precīzāk, par to, ka viņiem bija iespēja izrauties no ierastā un ieslīgt Vlada prāta mistērijās.