Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - grieķi un viņu traģēdijas

Tagad uz Mēdeju būs jāiet otrreiz - Jāsonu paralēli Mihailam Troiņikam atveidos arī Andris Keišs.

Cita starpā es vakar redzēju Marinas Cvetajevas/Romāna Viktjuka "Fedra. Gara mistērija". Uh un ah. Tas ir pilnīgi cits teātris, nekā līdz šim biju pazinusi. Un tomēr - ne bez iebildēm. Manuprāt, Viktjuks ir iestudējumu pārsātinājis. Neliegšos, ka brīžiem man bija arī valodas barjera - grieķu mīts izteikts dzejā, brīžiem gandrīz izdziedot, bija izaicinoši, tomēr pārsātinājums radās ne no tā - izrāde no skatītāja paņem ļoti daudz. Kaut vai tīri tehniski - aktieri izspēlē savus varoņus nepārtrauktā sakāpinājumā - viņi kliedz, viņi "ārdās", viņi elš, bez atelpas, bez pieklusinājumiem, bez mitas - un man tas bija par daudz. Man vajag ievilkt elpu. Man vajag kaut sekundi klusuma, jā, arī izrādē-traģēdijā-erotikā-dejā.