Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Dažreiz man liekas, ka LV (nosacīti publiskajā) telpā esmu retā, kas pārstāv jau tā nelielo bariņu "covid pastāv un tas ir traks vīruss un mums ir jāsadarbojas un jāaizsargā viens otru, bet lokdauni un vakcīnu pases nav un nevar būt ok, un vispār mums vajadzētu satraukties par covid politikas atstāto medikalizācijas pakāpi uz mūsu (sa)dzīvēm". Vairums cilvēku galēji ieiet vai nu noliedzējos, vai kaut kādos fakin kreizī "mēs gribam lokdaunu un policiju ielās, vakcīnu pases ir foršas (intelektuālais fantāzijas vingrinājums), pofig par nevienlīdzību, ko tās palielinās" (un nē, tās nav kā dzeltenā drudža vakcīnas, jo tās ir plaši pieejams arī t.s. ekonomiski noplicinātās valstīs). Viens Lielbritānijas jurists, piemēram, bija gadu sekojis līdzi, kā vienas mājsaimniecības un pārvietošanās ierobežojumi dažādos aizliedz, tad atkal nedaudz atļauj, tad atkal faktiski aizliedz seksuālas attiecības starp cilvēkiem, kas nedzīvo vienā mājsaimniecībā (ban on sex, tā viņš teica). Kalifornijā savukārt vietējais štata cdc ir izstrādājis, I shit you not, vadlīnijas seksuālām attiecībām covid laikā, katrā otrajā teikumā atgādinot, kas all sex counts as unsafe distance... Citi epidemiologi un ārsti savukārt (Lielbritānijā) pilnīgi bez jokiem iesaka regulāri anāli testēt (anal swabs) asimptomātiskus bērnus un pusaudžus, jo anālie testie daudz precīzāk par rīkles/degunu dobumu testiem nosaka asimptomātiskos gadījumus - kaut kas prātam neaptverams. Un tad vēl ir tie, kas domā, ka ir iespējams zero covid un to turpina salīdzināt ar to, kā savulaik tika izsnīcinātas bakas (tas nekas, ka pilnīgi cita slimība un ka erradication prasīja 20 gadus, tas pofig), un principā saka, ka mums vajadzētu turpināt ierobežojumus, ieskaitot ik pa laikam ieiet lokdaunā, kamēr nebūs izskausts pēdējais covid piliens (nevis, kamēr varam nodrošināt, ka no covid nemirst un neslimo smagi)... es pat nezinu, ko lai par šo saku - nevaru saprast, vai tie cilvēki patiešām tic tām muļķībām vai izmanto šo laiku, lai pelnītu sev klikšķus un uzmanību. Manuprāt, Eric Feigl-Ding publiskajā telpā ir viens no kaitīgākajiem īpatņiem: viņš principā nodarbojas ar sišanu kulakā, fearmongering un, gada griezumā skatoties, progresīvi debilāku argumentu veidošanu. Un, kad redzu, ka cilvēki saka, "jā, es gribu policiju ielās un pilnīgu lokdaunu", man nav skaidrs, no kurienes šī mīlestība pret šādu apšaubāmu politikas virzienu (jo kopumā kaitniecisku (kaitē visiem), turklāt šķirisku (no vīrusa pasargā tikai ofisa un tam pielīdzinātos cilvēkus, bet ne pārējos; turklāt "īstie" lokdauni, kas neļauj iziet no mājas svaigā gaisā kā tas bija pirms gada UK - tādus neattaisno nekas) rodas. Mēs stipri par maz domājam un runājam par to, kādas sekas šis laiks atstās (kā nedrošību par nodarbinātību turpmāk izmantos darba devēji, kas šajā laikā notiek ar 'kinship ties', kas notiek ar citu slimību saasinājumiem, kādas sekas atstāj pārvietošanās ierobežojumi, ko vakcīnu pases nodarīs imigrantiem.... utt. utjpr).
Vārdu sakot, man riebjas šis laiks arī tāpēc, ka cilvēki ir pieņēmuši un praktizē radikālismu vienā vai otrā formā un reti kurš (LV info telpā (no otras puses - LV nav bijusi ekstrēmākā un stulbākā savās rīcībās)) runā par to, ka jau gadu ir aizliegtas attiecības, kas nenes peļņu, proti, viss, kas nav ekonomiskā aprite (izņemot tūrismu un kultūru), patiesībā cieš vēl vairāk, turklāt ir nesamērīgi (proti, tas diemžēl bija paredzams, jo atkārtojas visās krīzēs, bet bija instrumenti, kas būtu palīdzējuši to mazināt) radīta un saasināta nevienlīdzība, līdz ar to, jā, es atļaušos teikt, ka šī ir visai fakin milzīga humānisma krīze.
Es šoreiz negribu iesaistīties diskusijās, jo esmu nogurusi un apmēram zinu, ko lielākoties dzirdēšu - to pašu, ko dzirdu visu laiku. Sorry par to. Un ir arī baisi kaut ko rakstīt publiski, jo uzreiz taču izģērē, turklāt, ņemot vērā, ka daudzu cilvēku lasītprasme arī ir vāja, es ļoti negribētu, lai ko tādu izmanto covid noliedzēji un foliija cepurīšu nēsātāji. Man pietrūkst domubiedru LV. Paldies dievam, esmu pa šo laiku atradusi starptautiskajā vidē "intelektuāļus" (diezgan riebīgs vārds, ne?), tostarp epidemiologus, antropologus un sabiedrības veselības cilvēkus, kuri domā līdzīgi un tas man liek justies par kriksīti mazāk nepareizai un vientuļai, bet LV info telpu es īsti vairs nevaru izturēt, ir baigais nogurums.

Jāsaka, ka mani sen nekas tik ļoti nebija šokējis kā Svētes maizes sektantu, vergturu un slepkavu gadījums. Es to vienā mierā varu iedomāties Amerikā (oh, well...), bet Latvijā tas mani nonesa.

Puses dienu mēģinu saprast, kāpēc pasaule pēdējās divas dienas Detroitā pilnīgi nojūgusies. Šodien, skaistā, wannabe mierīgā dienā apkārt bļaustās no 9 rītā (it kā būtu pienākusi jau otrā St.Patty's day gadā, my ass....). Un, kad es saku "bļaustās", es tiešām domāju kliegšanas, it kā kāds tiem ļaudīm būtu atņēmis saprāta paliekas!
Es beidzot attapu, es obskurante! Rīt sākas ramadāns.

Mands draudziņš Dators ir nodzīvots tik tālu, ka viņam burtiski brūk kopā korpuss. Ar iekšām (tfu, tfu, tfu) pagaidām viss +/- kārtībā (ja neskaita freezing momentus ik pa laikam), bet āriņa, tā teikt, drūp un lūst. Atlūza detaļas un tagad ieraudzīju pamatīgu plaisu starp tastatūru un touch pad.
Es pat nezināju, ka tā var būt. Man galvenais, lai viņš izdzīvo līdz semestra beigām.

Domājams, par iemeslu tam, kādēļ vakar aizdevos uz Pētera Kļavas lekciju par near death experience (NDE) un apziņas pētījumiem klīniskās nāves brīdī, bija kaut kas pa vidu starp nelielu mazohisma lēkmi un centienu izkāpt no sava tik ērtā un patīkamā sociālā burbuļa - sak', aiziešu pirmo reizi klātienē paklausīties to visu, ko biju no viņa lasījusi, sak', iešu paklausīties visnotaļ gudrā un profesionālā cilvēkā, kaut zināms, ka visticamāk tam nepiekritīšu.
Jāatzīstas, ka, lai arī kā es centos, manu seju nepārstāja rotāt WTF izteiksme. Visu lekcijas laiku cien. Kļava ik pa laikam vērsās pie publikas ar šāda tipa jautājumiem: "Paceliet rokas, kuras šeit ir mātes! Ludzu, Jūs, jā, Jūs, izstāstiet kā radās Jūsu bērns [ar to domājot cilvēka sarežģīto uzbūvi un neizprotamo apziņas veidojumu - B.B.]? Nezinām, vai ne?"
Kopumā viņa stāstītajā par to, kas ir apziņa un kas notiek ar apziņu, t.i.,pēc viņa ieskatiem, mums, apvienojās medicīna (vai drīzāk kaut kas no cilvēka bioloģijas aizgūts), kvantu fizika un budisms, oh my. Tā kvantu fizikas daļa šķita vēl kaut cik interesanta - bet es tā noteikti saku tikai tādēļ, ka neko nesaprotu no kvantu fizikas. Pilnīgi un galīgi viņš norāva man jumtu, kad stāstīja par bērniem, kas ļoti skaidri atceras savas iepriekšējās dzīves un par pierādījumu tam kalpoja līdzības starp šo bērnu un viņa iepriekšējo dzīvi. Piemēram, viņš rāda fotogrāfiju ar bērnu, kuram ir amputēta kreisās kājas pēda un pats bērns to izskaidro ar to, ka viņš atceras, ka iepriekšējā dzīvē viņš arī zaudējis kāju un no traumas miris. Vai vēl viens mind blowing hard core pierādījumos balstīts piemērs - zēnam krūšu rajonā ir liela triepienveida vai, drīzāk, šļakatu formas dzimumdzīve - puisēns atceras, ka iepriekšējā dzīvē viņš ir ticis nošauts. Skrotis sašķaidījušas viņa krūtis. Vai dzimumzīme šāviena traumas formā ir sagadīšanās? Nē, nedomāju vis!
Kļavas kungs arī brīnišķi atbild uz jautājumiem. Diskusijas laikā kāds jaunietis viņam uzdod nepārprotamu jautājumu, atsaucoties uz paša Kļavas rādīto kāda NDE pētījuma datiem. Puisis jautā, kā Kļava komentētu, ka no 800 bērniem, kuriem bijusi klīniskā nāve un kas piedalījušies NDE pētījumā, tikai ~ 100 bērniem ir bijušas NDE pazīmes (izrādās, ir 32 vienkāršas pazīmes, no kurām jāizpildās vismaz 8-12, lai uzskatītu, ka ir bijusi NDE, piemēram, vispārēja tīrās mīlestības pieredze un saplūšana ar Visumu, gaisma tuneļa gaļā (I am not kidding!), Deivišķu figūru vīzijas utt.). Un jautājums, lūk, vietā - ja tikai 1/8 daļai ir bijusi NDE vai OBE pieredze, vai šie skaitļi ir pietiekami, lai apgalvotu, ka pētījums ir vērā ņemams? Uz šo jautājumu Kļava vien atbildēja, ka, jā, viņu arī interesējot, kadēļ NDE nepieredzēja pārējie 700? Tiešām, kādēļ?
Viņš bija paņēmis līdzi arī lērumu grāmatu par un ap NDE, kuras visas sarakstījuši fiziķi, biologi utt. un kuru izdošanā LV pielicis roku. Bija arī Talbota "Hologrāfiskais visums", ja.
Turklāt, viņaprāt, medicīnā, darbā ar pacientiem vajadzētu izvairīties no vārdu "nāve" un "nomirt" lietojuma. Jo tā nav taisnība. Mēs nenomirstam, mēs "izejam no šī ķermeņa" un pēc tam mūsu apziņai ir uzdevums turpināt strādāt tā, lai izdotos saplūst ar visumu, jo mēs visi esam viens (The Blanket, vai ne?)

Un vai es jau minēju, ka lekciju viņš iesāka ar Einšteina citēšanu un pabeidza ar Imantu Ziedoni?

UPD. Viņš bija aizliedzis savu lekciju filmēt, jo (citēju): "sociālajos tīklos cilvēki visu sadirstu".

P.S. šo pasākumu vēl baisāku padarīja fakts, ka priekšā man sēdējā pasākuma fotogrāfs, kurš ļoti smirdēja pēc sviedriem, bet aizmugurē ~ 65 gadus veca Kļavas grūpija, kura savā zemajā balsī kunkstēja labsajūtas un piekrišanas vaidus visas lekcijas laikā un beigās sāka spert pa manu krēslu un aizrādīt, ka es viņai traucēju, jo jau beigu diskusijas laikā es čukstus pārspriedu šo un to ar savu kolēģi. Uh!

P.P.S. cilvēcīgi es viņu saprotu. Lai strādātu 30 gadus reanimācijā un neieslīgtu smagā depresijā vai alkoholismā, acīmredzot vajag kaut ko, kas sniedz atbildes uz neatbildamiem jautājumiem - kāpēc šim bērnam vajadzēja mirt? Jēgas piešķiršana briesmīgām lietām.

Wow, šis ir vienkārši, wow! Latvju zīmes taču visiem jau sen aknās sēž, tādēļ Janka izdomājis eko šmeko rustic style papīra turziņā iepakot briežu spiras un pārdot tos svešzemniekiem ostīšanai. To visu latvju dēls promotē, apvilcis Rūdolfa svīteri un ierunādams reklāmiņu rustic, baltic angļu valodā.
Piekritīsiet, ka šis pārsit mežacūku saru sukas?

Re-Leaf Handcrafted natural air fresheners from Nordic wilds

Nezinu, kāds vells mani dīdīja (droši vien neārstējams mazohisms) un kāpēc tieši šodien darbadienu nolēmu iesākt, beidzot noskatoties Vējoņu Vecgada uzrunu.
Lācītis ķepainītis, tautas prezidents, sirds cilvēks. Man nudien sķita, ka man iztecēs acis un ausis.
Prezidents ne tikai pamanījās nesekot līdzi kamerām, bet arī deklamēt savu sakāmo tā, kā pantiņus skaita 3.klases skolēni daiļlasīšanas konkursā "Zvirbulis". Bet Iveta vispār izskatījās kā apmaldījusies trīs priedēs.
Faktu apkopojums ("Jaunā gada sagaidīšana ir tradīcija, kas vieno visas paaudzes un tautības") + tukši vārdi ("Mums jāpanāk, lai mūsu gudrās domas, drosmīgās idejas un lielie plāni taptu par īstenību.") - sēdies, divi, par saturu un par formu. Es ceru, ka tam, kurš rakstīja runu, Ziemassvētku prēmija izpalika.

Zinu, zinu - nu jau ir gana, slimie jāžēlo, nevis par viņiem jāsmejas (bet tā robeža, piekritīsiet, smalka (nu, kurš slimiņš, kurš maita, kurš traks maita utt.)), bet šis ir pārāk spēcīgi, lai tā vienkārši paietu garām: http://www.viestursrudzitis.lv/apmaldijusies-mate/

Aizvainotais ego:

"Runa ir par vērtībām, kuras atbalsta VKKF. Esmu tikai vienreiz lūdzis fonda atbalstu un tiku noraidīts. Tas bija lūgums atbalstīt grāmatas “Meita un Māte. Aspazija, jaunās nācijas dibinātāja” izdošanu, izdevu to pats, grāmata ir tautās. Vai ar to jāsaprot, ka Janas Kukaines grāmata vairāk par manējo pārstāv to kultūras vērtību slāni, kuras mūsu valstī būtu jālolo un jāizkopj?"

Es ilgi valbīju acis un smadzenes, lai saprastu, vai tas ir joks vai tas viss nopietni. Laikam nopietni.

"Piknika koks - jauns koncepts kopā būšanai.
Sievietes roku darbs, radīts no priedes vai egles koka, apstrādāts ar dabīgiem materiāliem, uzsverot koka unikālo struktūru."

Cena: 80 eur

Koka aksesuāri

Katru rītu dodos garām vismaz vienam no šiem plakātiem , kas aicina ar ziedojmu atbalstīt LV paralimpiešu dalību šīs vasaras Rio spēlēs. Un šajā brīdī man vienmēr iestājas tāds normāls "WTF". Es atvainojos, bet kā tas nākas, ka Olimpiskajai komitejai līdzekļu pietiek, lai sportisti, tai skaitā veselas komandas, piedalītos Olimpiskajās spēlēs, bet Paralimpiskajai komitejai nepietiek? Jo vieni ir nacionālais valsts lepnums un tur nav jautājumu par līdzekļu piešķiršanu un atrašanu no lielajiem dižatbalstītājiem, bet otri nav? Cilvēki, kas olimpiskajās spēlēs pārstāvēs valsti, brauc par ziedojumiem, nopietni?! Un tad vēl šī nemanāmā paspiešana uz jūtām 'viņi var. vai VARAM MĒS?' Tas man drusku jau uzsit asinspiedienu, vai ziniet. Vai MĒS varam? Jā, mēs varam, bet kaut kā manai acij un ausij tas viss šķiet drusku ačgārni. Jo tas ir par nostāju. Šeit ir melns uz balta pateikts, ka viņiem mēs līdzekļus neatradām, tai skaitā no ģenerālsponsporiem. Nenoticēju, mēģiniet vēlreiz.
Man gan nekad nav bijis arī skaidrs, kāpēc visiem cilvēkiem nevar būt olimpiskās spēles vienā laikā, tikai ar atsevišķām sacensību kategorijām. Kāpēc ir vajadzīgs nosaukums paralimpiskās spēles, kāpēc viņi ir paralimpieši, nevis vienkārši olimpieši?