Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Izvārīt sēņu zupu no amammas pēdējo kaltēto baraviku saujas ir mazliet saldsērīgi svinīgi.

Mans apaps, Indrānu tēvs, kuram šodien aprit 87 gadi, jau atkal ir slimnīcā. Visādas vainas, kuru cēloņus tā konkrēti pagaidām atrast nevar. Tā nu viņš tur guļ ar temperatūru un cer, ka pēc nedēļas viņu tomēr varēs operēt. Viņš ir "vecā kaluma" i cilvēks, i pacients. Indrāntēvs jau ir pasūtījis manai mātei, lai atved viņam šokolādes konfektes - ne jau sev, bet māsiņām par labu attiekšanos pret viņu. Tāpat viņš atkal ir sācis kukuļot savu ārstu, tā cerot panākt kādu ātrāku rezultātu, kas, protams, ir absurdi, jo diagnoze jau tāpēc ātrāk neuzrodas. Nav arī ticams, ka tādējādi viņš nogriež rindas uz vajadzīgajiem izmeklējumiem vai tiek labāk aprūpēts.
Turklāt viņš grib būt "labais pacients", proti, naktīs viņš labāk cietīs sāpes, nekā modinās māsiņas, jo negrib viņas traucēt. Maigi sakot, es drusku aizskaistos, kad man māte to visu stāsta, bet, tā kā mēģināt ieskaidrot vecam vīram jaunu patiesību ir neiespējami, tad nu es pieklājīgi sakožu zobus un klusēju.

Patriarha Indrāna jubileja.

Bļanna (rotaļīgi, laipni): "Tev ieliet?"
Indrāns (cieti, acis nenolaizdams no galvenā dusmu izraisošā objekta - pusaudža vecuma suņu meitenes):
"Nē, nē, vēl nē. Citādi padusmoties vairs nevar."

Kundziņam Indrānam vakar uz 86. džubileju tika iedāvāts fotoalbums ar viņa bērnības bildēm un ar viņa vecāku un vecvecāku fotogrāfijām, senākās no 20.gs. sākuma. Kundziņam asaras drusku saskrēja acīs - tik priecīgs viņš bija. (Gandrīz) visas ikdienišķās dusmas uz saviem ģimenes sieviešiem pārgāja :)

Citās ziņās - Labieša aldaru ziemas festā "Metenī" daži ali garšoja akurāti pēc virzas, gārsas, vībotnes un citu zāļu un nezāļu uzlējumiem. Man tomēr liekas, ka alum, šim dievu dzērienam, ir kādi limiti, cik tieši interesanti (lasīt: samuhļīti un ekstravaganti) ir jāgaršo.

Pāvests Francisks pieļauj bērnu iepēršanu, ja tas neaizskar viņu godu

Mani pēra. Mamma ar roku šad un tad. Sencis ar siksnu šad un tad, bet ne tā, ka briesmonīgi zilināja, lai gan strīpas uz dibena palika gan. Kaktā stāvēju padaudz (labi, ka vel uz zirņiem nelika tupēt, vai ziniet!). Par to godu un cieņu, ja godīgi, nezinu. Gan jau ir atvērts geštalts :)

Jūs pēra vai nepēra?

Famīlija šodien pēc mana zvana, ka es tomēr nebūšu uz gastronomiskajām izvirtībām par godu pavasarim, zaķim, Jēzum (pēc jūsu izvēles), atsūtīja sms:"Priecīgas Lieldienas!" Dārgie draugi, man liekas, viņi par mani ņirgājas :D

Man bija apmēram pieci gadi, kad, stāvot vecvecmāmiņas bērēs pie svaigi izraktā kapa ar rociņā cieši sažņaugtiem pasteļtoņu puķuzirnīšiem, skaidri sapratu, ka tas ir viss - ka te un tā mēs beidzamies un ka talāk, post mortem, izņemot trūdēšanu, nav nekā. Turpmākos apmēram piecpadsmit gadus es mēģināju sevi pievērst ticībai, ka kaut kas taču ir arī pēc dzīves. Tomēr tas viss bija vairāk vai mazāk mēģinājums apmānīt sevi pašu par to, ko sapratu un zināju jau toreiz, maza esot.

Savas garās bizes es ar lielu prieku nogriezu pirms aiziešanas uz skolu, jo vēl šobaltdien' atceros, kā riebās tā bižu pīšana katru rītu, kas savilka manu seju stīvā, mākslīgā smaidā visas dienas garumā. Taču ieskaidrot kārtīgiem padomju cilvēkiem, ka skuķis varētu skriet pinkainu galvu un tas nebūtu pasaules gals, nevarēja. Tā nu beigās skrēju īsiem matiem un, klausoties nepareizu mūziku, ik pa laikam slepus ilgojos būt kā tā smukā meitene no klases, kura varēja saņemt savus matus copē, kas neapšaubāmi bija viena no 90.gadu modes citadelēm. Smukā meitene no manis nu nekādi nevarēja sanākt (un, paldies Mārai, Dēklai un Laimai, ka nesanāca ar'). Biju gudrs, centīgs, humorīgs un straujas dabas žiperis, kas kaitināja puikas un pēc vajadzības varēja viņus arī iekaustīt. Nekas daudz nav mainījies.
Agrā bērnībā atceros noklausījusies famīlijas bažas, ka nez vai Bļanna izaugšot gana inteliģenta, ja reiz nelasa grāmatas. Brīvprātīgi un ar interesi lasīt sāku tikai agros padsmit, tādēļ ir grāmatas, kas vienkārši palaistas garām, par ko tagad žēl, bet vismaz esmu veiksmīgi izvairījusies no "neinteliģentās" štampas :) Toties bērnībā es studēju dabas un ekoloģijas enciklopēdijas, izpildīju bēru rituālus pēkšņi aprāvušamies mušu dzīvēm, vēroju varžu kustības, tām peldot, ēdu skudras, šāvu ar paštaisītiem lokiem un bultām vai lietainās dienās sēdēju pie kaimiņpuikas uz trepītēm, un, skanot "Alvas zaldātiņiem", spēlējos ar automobiļu modelīšiem. Nerimstošais izziņas un atklāsmes prieks. Ziemā nebija lielāka kaifa, kā šad un tad iet līdzi vecmammai uz darbu, kas bija LU bioloģijas fakultāte - ko tik tur nevarēja izpētīt! Viņa man deva dažādus gatavus paraugus, ko skatīt zem mirkoskopa visvarenās acs, vai arī pašai ļāva gatavot savus paraudziņus. Skaidrs bija viens - es būšu biologs un, iespējams, kā hobiju piekopšu taksidermiju, jo izbāzeņu muzejs bio_fakā bija viena no manām mīļākajām vietām uz pasaules.
Vasarās katru dienu ģērbu vienu un to pašu - iemīļoto baltu kokvilnas krekliņu ar Betmena attēlu un īsos, sarkanos šortus, kurus nēsāju tik ilgi, kamēr tie izdila un sāka spiest ciskas un šekumu. Apģērbs bija piemērots manām aktivitātēm. Noteikti biju veiklākā kokos kāpēja šaipus Reinas Daugavas. Mani ceļi un elkoņi regulāri tika nozieķēti ar propolisa šķīdumu un ik pa reizei arī ar briljanta zaļo. Lietainajās vasaras dienās, sprakšķot kamīnam un burkšķot vectēvam (šīs skaņas bija viena otru papildinošas), es zīmēju kluso dabu, savas fantāzijas vai kādas melnbaltas foto reprodukciju. Man tīri labi tas padevās, un tagad ik pa laikam aizdomājos, kādēļ to nekad nedaru. Atbilde ir paredzema un garlaicīga un, iespējams, ne līdz galam patiesa - pa kuru laiku? Dažkārt metu savu domu plūdumu skices sarkanā moleskin'ā, ko nēsāju līdzi. Sajutos hipsterīga:)
Pirmo ežu kļūst mazāk, tie ir retāk sastopami, pārsteigt pašam sevi kļūst grūtāk. Bet var, tikai mazliet vairāk jāpacenšas un, rau, atklāsmes prieks nekur tālu nebija nolīdis.

Lūk, aizbraucu 6dien uz Mazpilsētu pie rodņas. Vectēvam neierasti labs garīgais, bet vecmamma uz viņu nu ļoti, tiešām - ļoti, ļoti dusmīga, jo viņš nav turējis solījumu un viena ķirša vietā izracis divus, kas, protams, nav prāta darbs, ņemot vērā viņa cienījamos 84 gadus. Bet šamējais bezgala jautrs un tik salej visiem un tik kaitina savu pielaulāto. Sadzērām, sadzērām un, kad jau faktiski bija gana, viņš beidzot izkliedza savu sāpi, teikdams, ka es un mana māsa esot viņu pievīlušas! Esot cerējis, ka mums jau būšot kārtīgi vīri, kas māju šepat uzcelšot / piebūvēšot un ka apkārt jau skraidelēšot mazi bērneļi (kuru brēkšana un visāda citāda pavisam mazajiem cilvēkiem raksturīgā uzvedība nenoeliedzami viņu ļoti kaitinātu, jo troksnis un bardaks, turklāt uzsvars noteikti bija uz tiem kārtīgiem vīriem, kam stāv uz celtniecības vati un cementa maisītāju). Mans vectēvs, redz, sirdī ir būvnieks, kas dažādu apstākļu dēļ nav realizējies viņa profesionālajā karjerā, bet visu mūžu turpinājis to piekopt kā sirdslietu un no tiesas uzskata, ka jebkuram kārtīgam vīram ir mūža laikā jāuzbūvē vismaz viena māja. Un, ja vēl interese par gurķu un tomātu audzēšanu, tad pavisam labi. Nu, lūk - bet ne mums vīru, nekā. Sadzērām vēl mazliet. Un tad jau nākamajā dienā bija atgriezies ierastais burkšķis :)
Bez celtniecības, gurķiem un tomātiem, vēl viņam stāv uz MMD.