Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Mans apaps, Indrānu tēvs, kuram šodien aprit 87 gadi, jau atkal ir slimnīcā. Visādas vainas, kuru cēloņus tā konkrēti pagaidām atrast nevar. Tā nu viņš tur guļ ar temperatūru un cer, ka pēc nedēļas viņu tomēr varēs operēt. Viņš ir "vecā kaluma" i cilvēks, i pacients. Indrāntēvs jau ir pasūtījis manai mātei, lai atved viņam šokolādes konfektes - ne jau sev, bet māsiņām par labu attiekšanos pret viņu. Tāpat viņš atkal ir sācis kukuļot savu ārstu, tā cerot panākt kādu ātrāku rezultātu, kas, protams, ir absurdi, jo diagnoze jau tāpēc ātrāk neuzrodas. Nav arī ticams, ka tādējādi viņš nogriež rindas uz vajadzīgajiem izmeklējumiem vai tiek labāk aprūpēts.
Turklāt viņš grib būt "labais pacients", proti, naktīs viņš labāk cietīs sāpes, nekā modinās māsiņas, jo negrib viņas traucēt. Maigi sakot, es drusku aizskaistos, kad man māte to visu stāsta, bet, tā kā mēģināt ieskaidrot vecam vīram jaunu patiesību ir neiespējami, tad nu es pieklājīgi sakožu zobus un klusēju.

Palasīju par prioniem. Ahujeķ. Cilvēks un visa viņa modernā medicīna kapitulē Mātes Dabas izdomas bagātības priekšā.