Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - par kognitīvo

Savas garās bizes es ar lielu prieku nogriezu pirms aiziešanas uz skolu, jo vēl šobaltdien' atceros, kā riebās tā bižu pīšana katru rītu, kas savilka manu seju stīvā, mākslīgā smaidā visas dienas garumā. Taču ieskaidrot kārtīgiem padomju cilvēkiem, ka skuķis varētu skriet pinkainu galvu un tas nebūtu pasaules gals, nevarēja. Tā nu beigās skrēju īsiem matiem un, klausoties nepareizu mūziku, ik pa laikam slepus ilgojos būt kā tā smukā meitene no klases, kura varēja saņemt savus matus copē, kas neapšaubāmi bija viena no 90.gadu modes citadelēm. Smukā meitene no manis nu nekādi nevarēja sanākt (un, paldies Mārai, Dēklai un Laimai, ka nesanāca ar'). Biju gudrs, centīgs, humorīgs un straujas dabas žiperis, kas kaitināja puikas un pēc vajadzības varēja viņus arī iekaustīt. Nekas daudz nav mainījies.
Agrā bērnībā atceros noklausījusies famīlijas bažas, ka nez vai Bļanna izaugšot gana inteliģenta, ja reiz nelasa grāmatas. Brīvprātīgi un ar interesi lasīt sāku tikai agros padsmit, tādēļ ir grāmatas, kas vienkārši palaistas garām, par ko tagad žēl, bet vismaz esmu veiksmīgi izvairījusies no "neinteliģentās" štampas :) Toties bērnībā es studēju dabas un ekoloģijas enciklopēdijas, izpildīju bēru rituālus pēkšņi aprāvušamies mušu dzīvēm, vēroju varžu kustības, tām peldot, ēdu skudras, šāvu ar paštaisītiem lokiem un bultām vai lietainās dienās sēdēju pie kaimiņpuikas uz trepītēm, un, skanot "Alvas zaldātiņiem", spēlējos ar automobiļu modelīšiem. Nerimstošais izziņas un atklāsmes prieks. Ziemā nebija lielāka kaifa, kā šad un tad iet līdzi vecmammai uz darbu, kas bija LU bioloģijas fakultāte - ko tik tur nevarēja izpētīt! Viņa man deva dažādus gatavus paraugus, ko skatīt zem mirkoskopa visvarenās acs, vai arī pašai ļāva gatavot savus paraudziņus. Skaidrs bija viens - es būšu biologs un, iespējams, kā hobiju piekopšu taksidermiju, jo izbāzeņu muzejs bio_fakā bija viena no manām mīļākajām vietām uz pasaules.
Vasarās katru dienu ģērbu vienu un to pašu - iemīļoto baltu kokvilnas krekliņu ar Betmena attēlu un īsos, sarkanos šortus, kurus nēsāju tik ilgi, kamēr tie izdila un sāka spiest ciskas un šekumu. Apģērbs bija piemērots manām aktivitātēm. Noteikti biju veiklākā kokos kāpēja šaipus Reinas Daugavas. Mani ceļi un elkoņi regulāri tika nozieķēti ar propolisa šķīdumu un ik pa reizei arī ar briljanta zaļo. Lietainajās vasaras dienās, sprakšķot kamīnam un burkšķot vectēvam (šīs skaņas bija viena otru papildinošas), es zīmēju kluso dabu, savas fantāzijas vai kādas melnbaltas foto reprodukciju. Man tīri labi tas padevās, un tagad ik pa laikam aizdomājos, kādēļ to nekad nedaru. Atbilde ir paredzema un garlaicīga un, iespējams, ne līdz galam patiesa - pa kuru laiku? Dažkārt metu savu domu plūdumu skices sarkanā moleskin'ā, ko nēsāju līdzi. Sajutos hipsterīga:)
Pirmo ežu kļūst mazāk, tie ir retāk sastopami, pārsteigt pašam sevi kļūst grūtāk. Bet var, tikai mazliet vairāk jāpacenšas un, rau, atklāsmes prieks nekur tālu nebija nolīdis.