Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Lasīt Sartru un klausīties šo: MONO - Pure As Snow
Mhm.

Aptiekāre šodien 08:00 no rīta kā brīnišķu pretkelpus līdzekli man izsniedza ( šo ). To darot, viņa novēlēja man jauku dienu. Tagad es saprotu, ka viņu bija apsēdis pats nelabais. Manu dienu tas padarīja vēl nepatīkamāku, nekā tā jau solījās būt, jo garša izraisa visai spēcīgus vemšanas refleksus.

Salīdzinājumam - vēl riebīgāka (varbūt) ir tikai fitolizīna pasta.

Jūs domājat, ka satikt studentus krogā, kad esat jau drusku paņēmis uz krūts, ir mazliet neveikli? Ir arī. Bet tas viss nieks. Lūk, tajā brīdī, kad stāvi bodē un, paņēmusi rokās, funktierē, vai pirkt tās puķainās vai tomēr špicainās biksītes, vai varbūt abas, un tad tevi uzrunā priecīga balss, sakot "hello", ir daudz neveiklāk. Tu stipri apmulsti, jo nebiji kam TĀDAM gatava, un knapi viņu atpazīsti (bilde ar vārdu vēl joprojām īsti nelīmējas kopā - Mashali vai Vaishali - lai gan auditorijā tā nav problēma). Un tad, protams, jaukā, smaidīgā būtne pajautā, vai viņai pagājušajā reizē rakstītais tests ir 'pass' vai 'fail'. Bet tu lūkojies uz viņu un pārāk ilgi nebilsti ne vārda, jo vienīgais, par ko esi spējīga šajā brīdī domāt, ir "tās puķainās vai tomēr špicainās".