Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums -

Jūs domājat, ka satikt studentus krogā, kad esat jau drusku paņēmis uz krūts, ir mazliet neveikli? Ir arī. Bet tas viss nieks. Lūk, tajā brīdī, kad stāvi bodē un, paņēmusi rokās, funktierē, vai pirkt tās puķainās vai tomēr špicainās biksītes, vai varbūt abas, un tad tevi uzrunā priecīga balss, sakot "hello", ir daudz neveiklāk. Tu stipri apmulsti, jo nebiji kam TĀDAM gatava, un knapi viņu atpazīsti (bilde ar vārdu vēl joprojām īsti nelīmējas kopā - Mashali vai Vaishali - lai gan auditorijā tā nav problēma). Un tad, protams, jaukā, smaidīgā būtne pajautā, vai viņai pagājušajā reizē rakstītais tests ir 'pass' vai 'fail'. Bet tu lūkojies uz viņu un pārāk ilgi nebilsti ne vārda, jo vienīgais, par ko esi spējīga šajā brīdī domāt, ir "tās puķainās vai tomēr špicainās".