Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - lapas kamolā veļas

Bija tikpat drēgna rudens diena kā tagad, man bija kādu divpadsmit gadi un mūs veda klases ekskursijā uz Emīla Dārziņa dzimtajām Jāņa skolas mājām. Mūs uzveda augšā otrajā stāvā, kur telpas priekšā no melna rāmja uz mums nekustīgi lūkojās pats Dārziņš, un nosēdināja uz rindās sakārtotajiem krēsliem, un mēs klausījāmies "Melanholisko valsi". Puse klasesbiedru nebēdnīgi čaloja, citi žāvājās, citi cītīgi klausījās. Es sēdēju pašā priekšā pie melnā flīģela un man gribējās raudāt - no tā, ka es biju viņa mājās, no tā, ka viņš pametās zem vilciena, no tā, cik liegi un skaisti skanēja viņa mūzika, it kā viņš būtu dzīvs ar mums vienā telpā.